Kristus kalpošanas pamatprincipi (2.daļa)

… žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!

Paziņojuma īstenošana realitātē.

Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."




Lasīsim tālāk Lūkas pierakstīto evanģēlija stāstu, meklēsim un pārdomāsim, kas šajos īsajos stāstiņos mums tiek dots par svētību mūsu dzīvēm un mūsu kalpošanai.

Lūka 4:31-44 Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā. Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.
Bet tur sinagogā bija cilvēks, kam bija nešķīsts gars, tas sāka stiprā balsī saukt: "Vai, kas mums ar Tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi - Dieva Svētais." Bet Jēzus viņu apdraudēja, sacīdams: "Ciet klusu un izej no tā." Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis.
Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: "Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?" Un Viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi.
Bet, cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja slima smagā drudzī, un viņas dēļ tie Viņu lūdza. Viņš tai piegāja klāt, pārliecās pār to un apsauca drudzi, un tas to atstāja. Un viņa tanī pašā brīdī uzcēlās un tiem kalpoja.
Saulei norietot, visi, kam bija kādi neveseli ar visdažādākām kaitēm, bija tos atveduši pie Viņa. Bet Viņš ikvienam no tiem uzlika rokas un tos dziedināja. Arī ļaunie gari daudzus atstāja, kliegdami un saukdami: "Tu esi Dieva Dēls!" Bet Viņš tos apsauca un neļāva runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus.
Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts." Un Viņš sludināja Jūdejas sinagogās.
Lūka savā evanģēlijā pēc Nācaretes sprediķa iekļauj vairākus brīnumainus stāstus par Jēzus turpmāko kalpošanu grēka pārņemtajiem cilvēkiem. Ar šo notikumu pārstāstu Lūka virza Lasītāja domas no deklarācijas paziņojuma uz konkrētu rīcību. No teorijas uz praksi. Uz praktiskās darbības vērtēšanu un pārdomām par Jēzus teiktajiem vārdiem un kalpošanu reālajos un smagajos dzīves apstākļos. Apstākļos, kurus māceklis Teofils un arī citi mācekļi labi pazīst un pārzina.

Jēzus pēc Nācaretes apmeklējuma atgriežas savā kalpošanas vietā vai misijas laukā. Atgriežas ar pārliecību un neizsīkstošu uzņēmību, un varbūt arī prieku, kalpot grēkā kritušajiem. Jēzus teiktais ir tik pārsteidzoši bagāts un pārpildīts ar dzīves prieku, dzīvības spēku, dzīves realitāti un gudrības dziļumu, ka cilvēki pārsteigumā atzīst, ka viss sacītais ir piesātināts ar spēku, un tas aizrauj cilvēka garu tik ļoti, ka cilvēks aizgrābtībā aizmirst savu dzīvi un pieķeras Jēzus vārdiem ar sirdi un dvēseli.

Ir atkal sabata diena un Jēzus ir pēc sava ieraduma sinagogā. Viņš ierauga dēmonu paverdzinātu cilvēku. Kaut arī Lūka atklāti nepaziņo, bet Jēzus sirdī iežēlojas par šo nelaimīgo. Jau no Jēzus skata vien dēmons uztraukumā kliedz: "Vai, kas mums ar Tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi - Dieva Svētais."

Jēzus, nedodot laiku un telpu ļaunajam, dod pavēli dēmoniem atstāt mierā nomocīto cilvēku. Un dēmons, izrādot dusmas par savu nevarību uz nelaimīgo cilvēku, pakļaujas šai prasībai. Cilvēkos rodas sajūsma un prieks. Un tajā pašā laikā cilvēki uzdod ļoti svarīgu jautājumu –"Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?"
Šajā jautājumā ir apslēpta visas Jēzus kalpošanas būtība. Lai mēs cilvēki varētu saprast vai kalpošana notiek ar tīru sirdi un mīlestības klātesamību, tad mums ir jānoskaidro vārda varas un spēka izcelsme. Kur žēlastības vārdi ir atraduši pamatu? Kā šis pamats rada spēku izteiktajiem vārdiem? Līdz ar pārsteigumu par vārdu spēku, cilvēku prātos uzrodas šaubas un bailes. Cilvēki izbailēs uzdod vienus un to pašus jautājumus – vai tas tomēr nav no Ļaunā? Vai vārdu spēks, kuram dēmoni paklausa, tomēr nepamatojas ļaunuma varas pamatos? Citiem vārdiem sakot - Vai šī mācītāja vārdu vara tiešām pamatojas mīlestībā?

Lai mēs varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, mums jāizdara neliela atkāpe uz tekstu, kuru es jūs aicināju lasīt un pārdomājāt.
Iepriekšējā rakstā noskaidrojām kādas ir Dieva Tēva vēlēšanās attiecībā uz Jēzus kalpošanu. Atskatīsimies uz vadmotīva rakstu vietu, kuru Jēzus lasa Nācaretē –
Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."
Nācaretes sprediķī izteiktie vārdi ir kā pravietojums nākotnes kalpošanai, vai varam sacīt arī kā mēraukla tam, kas ir kristīga kalpošana. Jēzus šīs zemes dzīves kalpošanu grēkā kritušajiem varam izvērtēt pēc šīs rakstu vietas.

Satiekot dēmonu nomocītu cilvēku, Jēzus pieņem dzīves situāciju un pagriežas pret to ar seju. Viņa vārdu ietekme ir tik pārliecinoša un tik spēka pilna, ka demoni pat nesaka – nē! Negribu un nedarīšu! Viņi nesāk ne atklātu cīņu, ne arī aizmiglotu slepenu viltus cīņu, viņi pat nemēģina iebilst ar vārdiem, bet paklausa un klusējot atkāpjas. Jēzus grēka pārņemtajiem cilvēkiem, caur šo notikumu apliecina, ka Viņam pieder vara un Viņš ir valdnieks arī pār dēmoniem. Savas varas ietekmi un vārdu varu Jēzus izmanto dēmonu nomocītā cilvēka atbrīvošanai. Cilvēku priekšā apliecinādams Nācaretes sprediķi sacīto - pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un satriektos palaist vaļā!

Neziņa par rītdienu, stresa situācijas, slimības ietekmē visus bez izņēmuma. Jēzus no sinagogas dodas pie Sīmaņa uz mājām. Nekas nav teikts – vai Viņš tika īpaši ielūgts, vai pats neaicināts dodas uz vietu, kur mīt slimība un sāpes. Ienākot mājā, mācekļi, sinagogas piedzīvojuma ietekmēti, lūdz Jēzu par Sīmaņa sievas māti.

Es nezinu kādas sajūtas bija Teofilam, kad viņš pirmo reizi lasīja Lūkas stāstu par Jēzu, bet varu teikt, ka vēljoprojām, lasot šīs rindas par Kristus kalpošanu, es jūtu Dieva tuvumu. Neskatoties uz manu vājumu, neskatoties un manu grēcīgumu, neskatoties uz visiem apstākļiem, šīs rindas un šie vārdi atver manī cerības par to, ka cilvēcei tomēr pienāks diena, kad tā aizmirsīs sāpes un pārdzīvojumus dvēselē un arī slimības nomocītie ķermeņi būs nereāla pagātne.

Jēzus apsauc drudzi un sieviete ceļas un bez vārdu pateicībā, pakalpo tiem, kuri ir viņai līdzās. Jēzus ar šo dziedināšanas vēlreiz apliecina Nācaretes sprediķi sacīto – pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un satriektos palaist vaļā!

Tuvojas vakars, saule noriet un cilvēki no visām malām pulcējas pie Sīmaņa mājām. Nelaimīgie, izmisušie, cerību zaudējušie liek cerību pilnus soļus un tuvojās Jēzum, kura vārdiem ir spēks un viņa sacītajam ir vara. Nekad agrāk šiem cilvēkiem nav bijusi tik cerību pilna nakts kā šoreiz. Jēzus kalpo grēka cietumniekiem līdz pat rīta gaismai. Raksti nenosauc izdziedināto skaitu un nerunā par slimību smagumu. Raksti nenosauc cilvēku vārdus vai amatus, bet vispārējā veidā parāda cilvēku pārsteiguma prieku un sajūsmu.

Jēzus sajutis cilvēku pārspīlēto sajūsmu dodas prom no cilvēku klātbūtnes, meklēdams Dieva klātbūtni. Atradis klusu vietu pārdomām, Jēzus apstājas un viņa sirdī atskan klusā pateicības lūgšana, pateicības lūgšana par dzīves piepildījumu ar kalpošanas prieku, kurš piesātināts ar vēlmi palīdzēt, radīt cerību, ar vēmi radīt drošu pamatu, uz kura var stāvēt visu dzīvi.

Brīnumaino notikumu ietekmēti cilvēki, rīta gaismai austot, dodas meklēt Jēzu. Viņi ir satraukušies, emociju pārpilni. Un jūtu uzplūdā ļaudis cenšas Jēzu pierunāt palikt ar viņiem kopā pavisam. Neej prom no mums! Paliec! Vai nav pazīstama situācija arī stiprajiem mācekļiem? Arī Pēteris fantastiskā skata ietekmēts uzrunā Jēzu: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam."

Vai mēs varam nosodīt šo vēlmi? Mums katram ir vēlēšanās pēc laimīgas dzīves, tāpēc mēs visu labo, kas notiek mūsu dzīvēs vēlamies paturēt, slikto atstāt un aizmirst, izdzēst no atmiņas.

Kristus īsajā atbildē sanākušajiem cilvēkiem ir ielikts viss Dieva mīlestības dziļums uz cilvēku: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts...” Atbildē nav nosodījuma, nav pārmetuma par laimes paturēšanas egoismu. Nav nicinājuma par cilvēcīgo vājumu. Ir tikai mīlestības vēlme pakalpot grēkā kritušajiem.

Lūka pierakstīdams šo notikumu apliecina, ka Dieva Dēls Jēzus ir ticis sūtīts pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu. Žēlastību, kura visā krāšņumā parādās kalpošanā sabiedrībai, kurā Jēzus pats atrodas, un parādās mīlestības krustā. Lai mums būtu paraugs un piemērs – darot nenodarīt pāri savam tuvākajam, darot svētīt savu tuvāko.
Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru