Kā tas tā ir noticis, ka Adventistu baznīca no vajātas draudzes tik ātri ir kļuvusi par vajātājiem?
Kā tāda, kas grib pārmācīt citādi domājošos.
Lai izklausītos labāk, ir izdomāts vārds, kas skan mazāk griezīgi – DISCIPLINĒT.




Šis ir tikai mans blogs – privātas pārdomas par to, kas notiek baznīcā.
Kristīgās baznīcas vēsture un vispār pasaules vēsture rāda, ka reliģijai, iegūstot zināmu autoritāti jeb ietekmi, tā kļūst neiecietīga. Tā tas ir gan lielās baznīcās un reliģijās, gan arī mazās sektiņās. Tikai mērogi citi. Ja lielā reliģija spēj iegūt ietekmi arī valsts varā, kā tas ir noticis savulaik ar kristietību vai islāmu, tā savu neiecietību vērš pret visas valsts pavalstniekiem, izmantojot varas struktūras. Ja sektiņa ir maza, tā cenšas ietekmēt tikai savus sekotājus.

Un tomēr pasaulē ir bijušas reliģiskas kustības, kas neapspiež un nevajā. Esmu domājis par to, kur ir atšķirība. Šķiet, ja vien runa nav par reliģijas izmantošanu varas nodrošināšanai vai mantkārībai, tad ir viens faktors, kas agrāk vai vēlāk izraisa citādi domājošo vajāšanas – tā ir apziņa par patiesības monopolu. Runa nav tikai par apziņu, kam mēs ticam. Ikviens cilvēks dzīvo saskaņā ar savu ticību un izpratni. Neviens nedomā, ka cits saprot pareizāk nekā viņš. Taču tad, kad patiesība (ar šo domājot pareizu izpratni) nevis mīlestība kļūst par augstāko vērtību, sākas citādi domājošo apspiešana.

Cik gan ātri Adventistu baznīca ir apaugusi ar dokumentu sējumiem, lai tulkotu, kā pareizi saprast un praktizēt patiesību. Mēs augstprātīgi smīkņājam par farizeju radītajiem noteikumiem, kā ievērot bauslību. Mēs jūtamies labāki par viņiem, kuri skaitīja dilles un mētras desmitai tiesai, un nešaubījās, ka sabatā nedrīkst nest gultu. Bet pašiem pamatpatiesību kļūst vairāk nekā citām konfesijām (šajā gada sanāksmē varētu lemt par 29.pamatpatiesības punktu – tā ziņo „Adventist Review”), notiek skrupulozs darbs pie draudzes kārtības un nolikumu izstrādāšanas. Šīs arvien biezākās grāmatas tiek regulāri pielabotas un papildinātas. Un mēs gribam, lai visi miljoni tām rūpīgi sekotu un domātu, un rīkotos atbilstoši mūsu izstrādātajiem priekšrakstiem. Bet izrādās, ka šādi veidotā kustībā rodas „vienpusēji domājoši cilvēki, kurus vajag disciplinēt”.

Vai Adventistu baznīcas vadība attapsies un palūkosies uz notiekošo ar Kristus acīm?

Cik savdabīgi, ka pasaulē krīze Adventistu baznīcā ir radusies nevis kādu fundamentālu jautājumu dēļ, bet gan izpratnē par sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Izpratnē, ka Kristus ir gatavs „disciplinēt”, proti, izslēgt no savas sadraudzības un kalpošanas Viņam cilvēkus, kuri pret sievietēm izturas tāpat kā pret vīriešiem. Vai tiešām viņi pazīst tādu Kristu, kurš grib pazudināt tos ticīgos, kuri grib atļaut sievietēm kalpot Viņam tāpat, kā to dara vīrieši? Un šī iemesla dēļ šādus ticīgos sākt vajāt.

Esmu lūgšanās par to jautājis Dievam. Un esmu nonācis pie atziņas, ka Dievs labprāt pieļauj šādu krīzi baznīcā. Viņam krīze ir iespēju laiks. Pateicoties krīzēm, mēs augam. Tā tas ir bijis vienmēr. Tikai jautājums, vai mēs katrs pats šo iespēju izmantojam, lai augtu un pilnveidotos.


Un vēl dažas pārdomas par medijiem un vēlmi tos kontrolēt.
Ar interesi vēroju, kā par krīzes situāciju, kāda šajās dienās izveidojusies Adventistu baznīcā, klusē centrālie adventistu mediju. Gan žurnāls „Adventist Review”, gan ANN ziņu aģentūrā un oficiālajās interneta lapās par notiekošo Ģenerālkonferencē ir tikai glancēti paziņojumi vai arī informācijas tukšums. Pie mums notiek tikai vai nu labas lietas, vai nekas. Cenzūra ir vēl viens veids, kā baznīca vadība cenšas ietekmēt un manipulēt, lai visi pakļautos patiesībai. Viņi nesaprot, ka 21.gadsimtā tas izskatās nožēlojami. Pašreizējās tehnoloģijas pasauli ir mainījušas. Bet baznīca grib kā Ziemeļkorejā visu kontrolēt un pārējo aizliegt.

Cik labi, ka adventistu kustībā ir izveidojušies neatkarīgi mediji. Par notiekošo šajās dienās aktīvi ziņo vairāki žurnāli un interneta portāli. Ir mācītāju blogi un brīvāku draudžu mājas lappuses. Cik gan dīvaini ir lūkoties divās tik ļoti atšķirīgās informācijas vidēs.

Tas ļoti uzskatāmi redzams arī Latvijas Adventistu baznīcā. Arī šeit baznīca ir gribējusi visu informāciju pakļaut sev. Ielūkojieties adventisti.lv mājas lapā. Vai jūs tur atradīsit kaut ko par to, kas pagājušajās dienās noticis Ģenerālkonferencē? Nē. Un jaunā padome ir ļoti rūpējusies, lai visu informāciju pakļautu savai kontrolei. Tikko pārņemts radio studijas darbs, un oficiālajā paziņojumā ir skaidri sacīts – iepriekšējais radio vadītājs nebija gatavs pakļauties kontrolei. Iepriekš līdzīgi tika pārņemts žurnāls „Adventes vēstis”, lai to varētu cenzēt vēl pirms tā iznākšanas. Bet baznīcas vadība nesaprot, ka ir 21.gadsimts, un nu šāda informācijas cenzēšana izskatās slikti.

Adventistu baznīcā ir krīze.
Tā savā paziņojumā raksta ne tikai Norvēģijas ūnija vien. Ar publiskiem aicinājumiem pie ĢK vērsušās vairākas Adventistu augstākās izglītības iestādes. Kā ziņo neatkarīgie mediji, jau vairākas dienas Ģenerālkonferencē notiek ļoti karstas un emocionālas diskusijas. Bet jebkura krīze var būt arī svētība. Dievam draudze būs vienmēr. Dieva mīlestība šo pasauli ir uzvarējusi. Jautājums, kuru man jāuzdod sev pašam – vai Dieva mīlestība ir uzvarējusi mani?

Mīlestība reizēm liek klusēt, bet reizēm tā liek runāt, tā nespēj izlikties, ka viss ir kārtībā. Un es, kurš patiešām mīlu savu draudzi un baznīcu, ticu, ka ir reizes, kad jārunā un kopā jāmeklē risinājumi, lai mēs no krīzes izietu stiprāki un mīlošāki nekā pirms tās.

(žurnālists Aidis Tomsons)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru