Ar Dieva svētībām Rumbulas tirgū

Vilmārs Erkmanis:

No vienas puses, man par šo nemaz negribas stāstīt. Man materiālās lietas neliekas tik būtiskas, lai tām pievērstu lielu uzmanību. Bet no otras puses, runa ir par uzticēšanos Dievam. Par to, ka Dievs arī mazās lietās atklāj, cik Viņš ir uzticams.

Mūsu ģimenei bija veca automašīna. Ja es gribētu to saremontēt tā, kā vajag, tad ieguldāmās naudas apjoms pārsniegtu automašīnas vērtību. Es arvien biežāk apjautu, ka gribētu citu auto. Jo zināju, ka šajā vecajā auto ieguldīt nav jēgas. Taču jaunai nebija naudas.
Mēs gan bijām sākuši krāt. Taču mums bija izdevies iekrāt apmēram trešo daļu no summas, kas vajadzīga, lai iegādātos auto, ar kuru dažus gadus varētu braukt. Tādam auto vajag apmēram trīs tūkstošus eiro. Mums bija tūkstotis. Es arī sievai teicu, ka neredzu, kā reāli mēs varētu tikt pie citas automašīnas. Es zināju, ka mums pietrūkst 70 procentu no tā, ko vajag. Tas likās nereāli.

Jāatzīst, ar lūgšanām ir tā: man ir izveidojusies alerģija pret to, ka Tu katru dienu no Dieva kaut ko prasi. Dievs taču nav kurls! Ja esi vienreiz Viņam ko lūdzis un savu vajadzību uzticējis, Viņš taču to atceras! It īpaši, ja Tu katru rītu Viņam saki paldies, ka Viņš par tevi rūpējas. Tas ietver arī šāda veida vajadzības.
Droši vien kādreiz esmu lūdzis Dievam par jaunu automašīnu. Bet es konkrētu lūgšanu neatminos. Tā, ka es pusstundu būtu Dievam prasījis citu auto, tā nav bijis. Bet es uzticējos Dievam, lai Viņš visu kārto un pašķir. 

Tas bija pavasaris, kad es vienu dienu mazgāju mūsu veco automašīnu, lai nākamajā dienā dotos uz jaunu darba objektu. (Vilmārs ir flīžu licējs, strādā kā pašnodarbinātais – red.piez.) Pēkšņi man piezvanīja un es uzzināju, ka darba uzsākšana uz pāris dienām tiek atlikta, un man priekšā ir 2 brīvas dienas.  Kā tā? Iznāk, ka es automašīnu esmu nomazgājis veltīgi. Turklāt biju vēl to mazliet piekrāsojis, lai pašam ir daudzmaz patīkamāk.

Šobrīd es saprotu, ka tas bija Dieva pamudinājums mums, un mēs atsaucāmies. Es aizgāju pie sievas un sacīju – klau, tā kā mums ir brīvas dienas, automašīna ir sakopta, varbūt braucam uz Rumbulas tirgu apskatīties, ko tur var nopirkt? Ja nu notiek brīnums?
Sieva bija pārsteigta par manu priekšlikumu, taču piekrita. Daļēji ticībā, daļēji arī neticībā nolēmām,  ka brauksim un skatīsimies, ko Dievs šajā lietā darīs.

Pirms daudziem gadiem jau reiz mūsu veco auto Rumbulā bijām dabūjuši. Toreiz apstākļi bija citādi. Es strādāju pie viena no Rumbulas veikala īpašniekiem, un viņš par manu darbu nesamaksāja algā, bet iedeva auto, un trūkstošo daļu es vēl piemaksāju. Ja toreiz Dievs šādi parūpējās, un auto tiešām daudzus gadus mums uzticīgi kalpoja, arī šoreiz Viņam varētu būt kāds plāns.

Tā mēs aizbraucām. Izstaigājām tirgu.  Ilgi. Jo tur ir daudz veikalu. Cilvēku, kas man pārdeva veco automašīnu, vairs nesatikām. Tur viss bija mainījies. Es iedomājos – varbūt viņš vēlreiz varētu mums palīdzēt ar auto. Bet sapratu, ka tas mums nespīd,.
Un tad pie mums pienāca viens vīrs no Vecmīlgrāvja. Jautāja, ko mēs meklējam. Sākām runāt. Izstāstīju viņam, kādu auto es gribētu. Lai mašīna būt garāka nekā šobrīd, lai tur vairāk var ielikt, jo man to vispirms vajag darbam, lai var uzlikt arī kaut ko uz jumta. Viņš uzklausīja un sacīja – nu tad jums vajag manu auto, ar kuru es šobrīd braucu.

Ar auto pārdevējiem tā ir, ja viņiem gadās kāds labāks auto, viņi paši ar to kādu laiku brauc un tad vēlāk pārdod. Un viņš mūs aizveda pie sava auto.
Sākām to apskatīt. Tiešām patika. Nu tieši tāds auto, kāds mums būtu vajadzīgs. Es ierunājos – tieši šādu mašīnu mēs gribam! Tikai ir problēma, mums nav vajadzīgās naudas. Ir tikai trešā daļa no summas.
Viņš sacīja: „Nu labi, es mazliet varu nolaist cenu, par pāris simtiem.”
Ieminējos viņam, ka mums ir viena veca mašīna, kuru mēs varētu realizēt, un tad būtu vairāk. Pārdevējs jautāja: „Cik jūs par to gribat?”

Kad es biju ar veco mašīnu autoservisā, meistars bija teicis, ka es varētu mēģināt par 500 eiro to pārdot.  Un es šim vīram sacīju – es gribētu 800.
Viņš teica: „Labi, lai iet.”
Izbrīnījies prasīju, vai viņš nemaz negrib paskatīties?
„Nu labi, iesim paskatīties.”
Bet viņš nemaz neiedziļinājās. Paskatījās, ka ir divas atslēgas ar pulti, kas strādā, un bija apmierināts.
Sacīju, ka man vēl nepietiek. Vai pie viņa nevar dabūt kādu kredītu atlikušajai summai?
Viņš sacīja – jā, mums te blakus ir viena bankas filiāle, tur varēs saņemt atlikušo summu.
15 minūtēs visi dokumenti tika sakārtoti. Tikai bija jau vakars, naudu saņemt tik vēlu vairs nevarēja. Nākamajā dienā vēlreiz aizbraucām, visu parakstījām, automašīnu pārrakstījām un mājās aizbraucām ar jauno auto.
Tas, kas man likās nereāli, bija noticis. Arī tas, ka banka iedeva trūkstošo summu. Jo parasti tādiem kā man, kam ir neregulāri ienākumi, kam ir mikrouzņēmēja statuss, kredītus nedod. Bet šeit Nordea banka man faktiski noticēja uz vārda. Es sacīju, ka spēšu samaksāt, un viņi noticēja. Es aprēķināju, ka pusgada laikā varēšu visu nomaksāt.

Ir jau pagājuši gandrīz 5 mēneši, un auto tiešām ir labs. Cilvēciski var teikt, ka man vienkārši palaimējās. Bet es zinu, ka aiz visa bija Dievs. Tur bija tik daudz dažādu apstākļu. Pirmkārt, tās bija mūsu šaubas: kādēļ vispār ko tādu mēģināt? Es neesmu biznesmenis, man šādas naudas lietas nepatīk. Ja vajag, es izdaru, bet man nav tādas pārliecības par sevi kā citiem, es nespēju ne no kā kaut ko uztaisīt.

Mēs vēlāk to visu pārrunājām ar Evitu (Evita, kādas luterāņu draudzes māsa, mēdz atnākt uz Adventistu Rīgas 5. draudzi – red.piez.). Viņa prasīja – kā jums izdevās tikt pie jaunas mašīnas? Un man bija jāsaka, ka es nevaru šo ceļu ieteikt citiem. Jo es Rumbulas tirgu neuztveru kā labāko vietu, kur iegādāties auto. Tirgus ir tirgus, un tur bieži grib tikt vaļā no lietām, kuras ir nederīgas. Tas ir normāli. Bet es varu sacīt, ka tas bija Dieva ceļš mums. Un ja ir Dieva svētības, tad Viņa izraudzītais ceļš vienmēr būs labs.