Kristieši, patriotisms un ieroči

Vakar (25.08.2016) biju bērēs. Nomira mans onkulis – tēva brālis. Vissirsnīgākā līdzjūtība visiem maniem radiem, īpaši viņa bērniem un mazbērniem. Ārijs Tomsons bija disidents. Padomju laikā čekai viņš sagādāja galvassāpes. 1987.gada 14.jūnijā viņš bija starp tiem dažiem pirmajā rindā, kas pirmo reizi visiem tik redzami nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Latvijā tas iezīmēja atmodas sākumu. Bet viņam šī uzdrīkstēšanās maksāja ļoti daudz. Runa nebija tikai par represīvo iestāžu vajāšanām. Viņu izslēdza no draudzes. Par nepakļaušanos valsts varai.

Starp citu, nākamajā reizē, tā paša gada 23.augustā, arī es biju pie Brīvības pieminekļa un pirmajās rindās vēroju, kā milicijas un čekistu aplenktajā pūlī tiek arestēti tie, kas noliek ziedus. Vakarā rādītajās TV ziņās bija redzama arī mana seja. Es gan biju tikai vidusskolnieks. Taču nākamajā sabatā man draudzē par šādu uzdrīkstēšanos draudzīgi norāja. Bet tēvs šodien atcerējās, ka pēc dievkalpojuma bija uzrunāts arī viņš – par to, ka nebija mani pieskatījis. Acīmredzot, baznīcas vadītāji bija nobijušies.

Patīk mums tas vai nē, bet Adventistu baznīca nevar lepoties ar patriotismu, kādu Atmodas laikā parādīja citas baznīcas, piemēram, Evaņģēliski luteriskā baznīca. Vakar sēžot pie bēru galda un klausoties vienubrīd neomulīgajās diskusijās, kādas izvērtās bērinieku vidū, es aizdomājos par to, kas ir patriotisms un vai mēs kā kristieši to vērtējam?

Pēc dažiem gadiem Ārijs klusu, bez īpašiem komentāriem, tika uzņemts atpakaļ draudzē. Viņš savu ticību nezaudēja. Taču notikušais viņam ļoti sāpēja. To Ārijs neslēpa. Vakar bērēs pie galda bija divas viņa draugu grupas – viena no draudzes, otri viņa cīņas biedri: Oskars Grīgs, bijušais deputāts, zemessargs un patriots, Raits Valters, TV operators, kura iemūžinātie dokumentālie kadri neļauj aizmirst 80.gadu notikumus, Jānis Rožkalns, kurš savulaik tika izsūtīts no Latvijas, Juris Lapinskis, kurš aktīvi darbojas joprojām, un vēl citi. Savukārt izvadīja Āriju mācītāji Alfrēds Jākobsons un Andrejs Āriņš.

Kuri ieroči ir vajadzīgi – visiem zināmie, laicīgie, vai tas, kurš griež no abām pusēm – Dieva Vārds? Diskusijas bērēs iekarsa. Ārijs, visu mūžu būdams ticīgs, darbojās ar abiem. Viņš bija cilvēks, kā tautā saka, ar zelta rokām. Viņš mācēja izvirpot to, ko citi nespēja, salabot to, ko citi neņēmās. Arī ieroči vienmēr gāja caur viņa rokām. Vakar klausoties draugu atmiņās, šķiet, daži pie galda bija apmulsuši. Es nezinu, vai Ārijs būtu gatavs mirt par Latviju, aizstāvot ar visiem pieejamajiem ieročiem. Es viņu tik labi nepazinu. Zinu, viņš bija noskumis, ka neatkarīgā Latvija nav tāda, kā viņš bija cerējis. Bet man tas lika uzdot jautājumu, cik mēs kā kristieši esam gatavi aizstāvēt savu dzimteni? Vai adventisti ir patrioti?

Ogres draudzes vecākais Juris Driķis, kurš arī bija bērēs kā Ārija garīgais brālis un draugs, sacīja, ka sava vieta ir gan Dieva Vārdam, gan arī metāla ieročiem. Policija bez tiem nevar, armija arī nē. Tā mūs sarga no noziedzniekiem, no teroristiem. Bet diemžēl ieroči šajā pasaulē ir nesuši miljardiem nāves. Bet laikam jau katrai lietai savs laiks un sava vieta virs zemes.

Bet es atgriežos pie jautājuma par to, kā mēs mīlam savu dzimteni. Itin nesen mēs Bībeles studijās runājām par attieksmi pret valsti, kurā dzīvojam. Vai mēs paši zinām, vai mēs mīlam Latviju, vai nē? Un ja jā, tad cik daudz tie ir tikai vārdi, un cik daudz mēs to būtu gatavi rīkoties? Skumji, protams, ja Latvijas mīlestības dēļ var nākties zaudēt draudzi. Vai tāda dilemma vispār drīkst būt?

(žurnālists Aidis Tomsons)