Lupatu kaudze

Naidam Latvijā ir senas tradīcijas. Naids pret 9. maiju un naids pret 16. martu. Visiem kopīgs naids pret žīdiem. Agrāk bija arī naids pret kristiešiem, ko pēdējiem ir izdevies rikošetā pavērst sev vēlamā virzienā — šobrīd pret tradicionālās laulības un ģimenes „ienaidniekiem”. Naids pret sorosītiem un liberastiem. Naids pret kovidiotiem. Naids pret tiem, kas potējas, un tiem, kas nepotējas. Ienīstam visus, kas nav tādi kā mēs vai nedomā kā mēs.

Tad nu, šķiet, nav jābrīnās, ka naids iziet ārpus politiskās un baznīcu retorikas un ārpus interneta komentāriem un izpaužas slepkavības draudos, kuri arī tiek realizēti. Tad risinās tādi šaušalīgi notikumi kā 23. aprīlī Tukumā.

Bet mani pārsteidz, ka netrūkst arī atbalstošu, līdzjūtīgu komentāru. Un daudziem no tiem ir apmēram šāds saturs: „Es gan gejus neatbalstu, bet vispār jau tā nedrīkst darīt.” (T. i., nedrīkst sadedzināt kādu tāpēc, ka viņš tev nepatīk.) Šķiet, tas jau ir solis ārā no naida muklāja. Apelācija pie cilvēcības.

Tomēr, ja padomājam dziļāk, ar ko sākas teikums? Ar atrunu: es tādus (p…) neatbalstu! Bet nu cilvēki vien ir, un dzīvus dedzināt nebūtu labi. Tātad tomēr mēģinājums attaisnot ja ne varmāku, tad vismaz sevi (lai tikai kāds neiedomātos, ka ar savu „tā nedrīkst” es atbalstu gejus). Nevar taču tā vienkārši, bez atrunām izteikt līdzjūtību kādam, par kuru zināms, ka viņš ir gejs. Tā darot, tu apdraudētu savu reputāciju.

Un tagad šis pavērsiens: degušais pats ir tiesājams par dedzināšanu! Kam seko jauns komentāru vilnis: sak, viņš jau nebija pieskaitāms, psihiatriskās slimnīcas kontingents. Pats pirka degšķidrumu, pats aplējās un sadedzinājās. Līdz ar to nekāda naida nozieguma nav bijis, draudi, ja arī tādi ir tikuši izteikti, nav nopietni ņemami, un vispār Tukumā gejus mīl un ciena; viens nepieskaitāmais aiz vajāšanas mānijas kaut ko safantazēja, pats uztaisīja uguņošanu, „Mozaīka” pārķēra, izbazūnēja savās interesēs; ne mums kādas homofobijas, ne kā.

Mani neatstāj sajūta, ka publiskajā telpā turpinās pārspriedumi par „degošu lupatu kaudzi” (kā parādījās sākotnējā informācijā), nevis par astoņdesmitpiecprocentīgi apdegušu, bet joprojām DZĪVU cilvēku. Pat ja tiešām tur kaut kas ir noticis prāta aptumsuma brīdī, vai tas dod tiesības ņirgāties par cietušo? Un vai kāds ir padomājis, kas cilvēku var novest līdz tamlīdzīgam prāta aptumsumam? Es nudien nezinu, cik daudz no visas šīs jezgas šobrīd spēj uztvert Normunds, bet, ja spēj, tad, manuprāt, viņam var būt tikai viena vēlēšanās: pēc iespējas drīzāk nomirt. Vismaz man viņa vietā tāda būtu.

Šo visu uzrakstīju vakar, 27. aprīlī, bet kavējos publicēt. Domāju, vai vajag… Šodien viņš ir miris. Vainīgo nav. Ja nu vienīgi pats.

Dzīva cilvēka vairs nav. Naids var turpināties.

Varbūt arī tu kādam esi lupatu kaudze?

Niklāvs Adats 2021. gada 28. aprīļa vakarā

Lupatu kaudze Lupatu kaudze Reviewed by VA redakcija on trešdiena, aprīlis 28, 2021 Rating: 5

1 komentārs:

Nodrošina Blogger.