Šāviens zvēra tēlam pierē

Niklāva Adata pārdomas pēc Andreja Zvjaginceva filmas „Leviatāns”

Ījaba grāmata ir vērtīga ar to, ka tajā var atrast visai daudz kristīgā dzīvē noderīgu atziņu. Piemēram,
Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums. (22:21)
Lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs! (22:25)
Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības, jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars. (5:17–19)
Ja tu ļaunumu ar savu paša spēku turi tālu nost no sevis un ja tu savā teltī nedod vietas nekādai netaisnībai, tad tādā brīdī tu gan savu vaigu bez vainas apziņas varētu pacelt, tu stāvētu nesatricināms, kā no vara izliets, tev ne no kā nebūtu jābīstas, jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis. Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena, un, ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma.” (11:14–17)
Tikai man kaut kā ir sanācis, ka ik reizes, kad, dzimšanas dienai vai citiem svētkiem pienākot, saņemu (vai citam uzrakstu) apsveikumā Bībeles pantu no Ījaba grāmatas, tas izrādās no Ījaba draugu, ne no Ījaba paša runām. Tas arī ir saprotami, jo Ījaba runās nekā īsti pamācoša nav, tikai žēlošanās, izmisums un vien atsevišķi ticības uzplaiksnījumi (kā, piemēram, 19:25–27). Tomēr Dievs Ījaba grāmatas beigās atzinīgi novērtē tieši Ījaba runas, sacīdams viņa draugiem: „Jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas — ne tā, kā Mans kalps Ījabs.” (42:8) Vai kaut ko līdzīgu Viņš nevarētu teikt mums, kas viens otram rakstām vēlējumus ar Ījaba draugu citātiem?

Filmas plakāts
Lai nu kā, Ījaba grāmata man vienmēr ir šķitusi interesanta, tāpēc arī vēlējos noskatīties pēc tās motīviem uzņemto krievu režisora Andreja Zvjaginceva filmu „Leviatāns” (2014. gads). Filma ir slavena, pasaulē atzinību guvusi, tikai pašā Krievijā, kur tā uzņemta (pie tam, kā liecina filmas sākuma titri, ar Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu), sākotnēji nevarēja iegūt pat izplatīšanas atļauju — cik ironiski! — necenzētās leksikas dēļ, bet vēlāk tika — un joprojām tiek — lamāta kā „amerikāņu” pasūtījums, kura nolūks ir diskreditēt Krieviju pasaules acīs. Lieta tā, ka filma sniedz neglaimojošu priekšstatu kā par Krievijas „svēto trīsvienību” — valsts pārvaldes sistēmu, tiesu varu un pareizticīgo baznīcu —, tā arī par degradēto vidi un ne mazāk degradētajiem tikumiem vienkāršās tautas vidū. 

Filmas iecere režisoram Zvjagincevam radusies no leģendām apvīta, lai gan reāla notikuma ASV (atkal ironiski — ne Krievijā): 2004. gadā kādā nelielā pilsētiņā metinātājs un autoatslēdznieks Mārvins Hīmeiers, nespēdams vienoties ar vietējām varām par viņam piederošā īpašuma atsavināšanu betona rūpnīcas vajadzībām, ieslēdzās buldozerā, sagrāva vairākas rūpnīcas ēkas, nodarot zaudējumu aptuveni 7 miljonu dolāru apmērā, un beidza dzīvi pašnāvībā. Cik nu pamatoti, cik nē, tomēr pēc Hīmeiera nāves ap viņa galvu izveidojās taisnības cīnītāja varoņa oreols — līdz pat tādai pakāpei, ka varām nācās demontēt nelaimīgo buldozeru un detaļas izkaisīt pa dažādām izgāztuvēm, lai tas netiktu uzcelts uz postamenta un nepievilktu svētceļnieku pūļus. Tomēr filmas fināls pilnīgi atšķiras no Hīmeiera dzīves fināla, neļaujot skatītājam līksmot par taisnības (lai arī nosacītas, lai arī subjektīvas, lai arī vardarbīgā ceļā panāktas) uzvaru, bet gremdējot viņu totālas bezcerības un bezspēcības apziņā.

Filma ir zīmīga ar to, ka tajā nav neviena pozitīvā varoņa, un tādā ziņā tā pārkāpj Ījaba grāmatas motīvu „rāmi”. Kaut gan, ja tā padomājam, Ījaba draugiem arī Ījabs nebija pozitīvais varonis. Bet Dievam Ījaba draugi nebija pozitīvie varoņi (lai gan savās acīs viņi tādi bija). Un varbūt tas, ka mūsdienu Ījabs dzer, smēķē, runā „mātes” vārdos un kaujas, ir režisora īpaši iecerēts paņēmiens, kā apvērst kājām gaisā skatītāja vērtību sistēmu, lai mēs saprastu, ko īsti nozīmē būt „sirdsskaidram un taisnam” (Īj. 1:1,8). Mani neatstāj apziņa, ka nu jau kuro dienu „zapojā” esošais Nikolajs, kurš vienkāršajam un sirdsskaidrajam tēvam Vasilijam pie pārtikas bodes (kas dziļos laukos neizbēgami ir arī šņabja bode) pārmet: „Где твой  Бог  милосердный?” („Kur ir tavs žēlsirdīgais Dievs?”), kaut kādā ziņā ir taisnāks par tēvu Vasiliju, kurš uz Nikolaja repliku atbild: „Мой-то (Бог) со мной, а где  твой — не  знаю. В церкви я тебя не видел. Не постишься, не причащаешься, на  исповедь не  ходишь.” („Mans Dievs ir ar mani, bet kur tavs, to es nezinu. Baznīcā tevi neesmu redzējis. Tu negavē, sakramentus nepieņem, pie grēksūdzes nenāc.”) Jā, tēvam Vasilijam ir gan Dievs, bet — baznīcas rituālos ierobežots. Turklāt, kā filmas finālā nojaušam, tēvs Vasilijs galu galā būs spiests slēgt kompromisu ar sirdsapziņu, lai paliktu amatā (bet varbūt nemaz nebūs spiests; varbūt darīs to savā sirdsskaidrajā paklausībā Baznīcai). Kaut kā zīmīgi ir tas, ka viņš pēc sarunas ar Nikolaju gluži vai atmet ar roku, kamēr piedzērušais Nikolajs pats piedāvājas paiet „otru jūdzi” ar tēva Vasilija maizes maisu uz pleciem. Tādā kontekstā pavisam citu nozīmi iegūst Nikolaja vārdi abu sarunā: „Я же с тобой по человечески. Чё ты мне хрень гонишь?” („Es ar tevi kā cilvēks ar cilvēku, bet ko tu man gvelz?”— Ar „хрень” ir domāti Ījaba grāmatas citāti). Jo kas ir cilvēcīgāk: ar Bībeles citātiem pamācīt otru, kā pareizi dzīvot, vai paņemt uz pleciem otra nastu? Vai tādā izpratnē tīri fiziskā, taustāmā palīdzība nav vērtīgāka par garīgo, netaustāmo? Atkal nāk prātā Ījabs, bet šoreiz viņa paša — ne draugu — vārdi: „Es arī runātu līdzīgi jums, ja vien jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā; es pret jums virpinātu vārdus un šūpotu savu galvu pār jums. Es jūs stiprinātu ar savu muti [..]” (16:4,5; izcēlums mans — N.A.) Un: „Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no sava tuvākā puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visvarenā priekšā.” (6:14)

Bet lai nu paliek! Nikolaju tiešām nenosauksi par pozitīvo varoni. Tāpat kā lielu daļu Alekseja Serebrjakova tēlu. Viņam tādi labi sanāk. Starp citu, ne tikai Ījaba grāmatas motīvu, bet arī Serebrjakova dēļ es ļoti gribēju šo filmu noskatīties. Un nenožēloju. 

Tiem, kas nezina: arī Serebrjakovs pats kā personība ir saņēmis un turpina saņemt ļoti daudz pretrunīgu vērtējumu — un ne tikai „Leviatāna” kontekstā. Līdz pat tam, ka uz vietas Krievijā tiek dēvēts par dzimtenes nodevēju, jo ir izteicies, ka Krievijas nacionālā ideja ir „сила, наглость и хамство” (spēks, nekaunība un rupjība).

Pirmo reizi skatoties filmu, man vēl stundu un ilgāk (vismaz līdz pusei) nebija skaidrs, kāpēc tāds nosaukums — „Leviatāns”. Vēlāk to man ir teikuši arī citi, kas skatās pirmo reizi. Protams, ir jūra, ir klintis, ir ziemeļu daba un monumentāla simfoniskā mūzika, bet visi notikumi tik piezemēti, piesātināti ar „bļ..” un „nah..” vārdiem, ka liekas: nekā vairāk par prastu „socreālismu” nebūs. 

Tomēr nē. Šķiet, ir kaut kas kopīgs starp skarbajiem un mežonīgajiem viļņiem, kas sitas pret klintīm, un absolūti neizteiksmīgo, monotono tiesneses intonāciju, kad viņa gluži kā ātrrunas vingrinājumā nolasa vienu un pēc tam arī otru spriedumu. It kā divas pilnīgi nesavienojamas lietas, bet abās tajās atklājas kaut kāda augstāka, nepiejaucējama vara, kas savā ceļā noslīcina un samaļ visu cilvēcisko, silto, pukstošo, dzīvo. „Vai tu vari leviatānu izvilkt ar makšķeres āķi? [..] Vai tu vari izvilkt valdāmo gredzenu cauri viņa nāsīm?” (Īj. 40:25,26)

Kas tad īsti ir šīs filmas galvenais personāžs — leviatāns, kura klātbūtne, lai arī neredzama, kļūst arvien nospiedošāka, līdz filmas noslēgumā aprij visu, kas cilvēkos vēl palicis no cilvēcības? Kas viņš ir? Vai iespaidīgais vaļa skelets, pie kura Romka smagā pārdzīvojuma brīdī aizskrien izraudāties? Vai dzīvais jūras nezvērs, kas uz sekundes daļu parādās Ļiļas acīm, kad viņa izmisumā stāv uz klints jūras krastā? Vai „zaļais pūķis”, kam kalpo kā „augšas”, tā „apakšas”, kā apsūdzētāji, tā apsūdzētie un advokāti? Vai nauda, kas ir visu sūdzību un pretsūdzību pamatā? Vai daudzgalvainais zvērs, kurā saaugusi kopā politiskā, reliģiskā un tiesu vara? Jā, šķiet, ka šis, pēdējais. Vai gan varam iedomāties kaut ko vēl briesmīgāku par korumpētā mēra vienpersonisko varu, pēc kura personisko interešu stabules danco kā policija, tā prokuratūra un tiesa?! Un kuru šaubu brīdī stiprina arhierejs, sakot, ka tas, ko viņš dara, ir Dievam patīkams?!

Tomēr leviatāns ir kaut kas vairāk par to. Vairāk par nejūtīgo, skarbo dabu. Vairāk par alkohola neaptveramo varu. Vairāk par galveno mentu, prokurori, tiesnesi, mēru un viņa miesassargiem vai arhiereju. 

Vienā brīdī pat šķiet, ka leviatāns — tā ir krievu dvēsele. Kaut kāda neizskaidrojama nolemtība, kas neļauj šai tautai pārkāpt pāri sev pašiem. Tomēr arī ne tas.

Leviatāns ir sistēma. Auksta, nejūtīga sistēma, kura aprij katru, kas uzdrošinās ar to cīnīties, — un briesmīgākais ir, ka aprij vispirms no iekšienes un tikai tad no ārienes — kam visuzskatāmākais piemērs, šķiet, ir advokāts Dmitrijs. Proti, lai kā mēs neieredzētu leviatānu ārpus mums, mēs to nevaram uzvarēt, jo, kamēr līksmojam par šķietamiem ārējiem panākumiem, šis pats pretinieks — tikai citā formā — saēd mūs no iekšienes. 

Ļoti raksturīga šai ziņā ir mērķī šaušanas aina. Piedzērušies veči dzimšanas dienas piknikā pie dabas sarindo klints piekājē iestiklotus bijušo valsts vadītāju portretus (norakstīto inventāru, kura vietā tagad amatpersonu kabinetos karājas Putina bildes) un trenējas mērķī šaušanā pa Brežņevu, Gorbačovu utt. Visa cilvēces cīņa pret Leviatānu reducējas šajā ironiskajā ainā: piedzērušam tēmēt Gorbačova, pāvesta vai Bila Geitsa bildei (ja gribat Atklāsmes grāmatas terminoloģijā: zvēra tēlam) pierē un lielīties, ja esi trāpījis, bet neapzināties, ka zvērs ir tevī. Tikmēr kaut kur citur kāda cita jautra kompānija šaušanas treniņos par mērķi izliek tavu portretu un, bliežot tev pierē, tāpat neapzinās, ka tas, kam viņi grib trāpīt, sēž viņos pašos. To pašu dara kā tirgus sievas uz stūra, tā kristieši baznīcas kuluāros.

Citiem vārdiem sakot, Leviatāns ir grēks — sākotnējais, neaizgūtais, neatvasinātais. Iedzimtais.

Šī ir filma par morāles degradāciju. Par šizofrēnisku morāles degradāciju.

Kāpēc es to saucu par šizofrēnisku? Vienkārši tāpēc, ka nezinu, kā citādi raksturot to vērtību sistēmas dezintegrāciju, to personības šķelšanos, kas notiek filmas varoņu dzīvē. Piemēram, tiesā aizstāvēt drauga intereses, lai savas sirdsapziņas priekšā iegūtu morālas tiesības pārgulēt ar drauga sievu. Vai nolūkā iegūt aizbildniecības pabalstu (kas turklāt droši vien nav pārāk liels), panākt, lai potenciālais aizbilstamais pazaudē pēdējo tuvo cilvēku. „Tu vispār domā ar galvu?!” policists Paša sašutumā izsaucas, kad viņa sieva Anžela izsaka kādu prātam neaptveramu domu. Bet vēlāk viņš pats ir gatavs šo neaptveramo domu kā patiesību apliecināt tiesas priekšā. 

Šķiet, ka visasāk šo visaptverošo pieaugušo pasaules šizofrēniju savos pusaudža gados pārdzīvo Romka. Bet viņš pret to ir pilnīgi bezspēcīgs. Un, kaut arī apzinās, ka Anžela viņu pieņem naudas dēļ, apkampj Anželu, jo cita neviena jau viņam vairs nav ko apkampt.

Un tā nav šizofrēnija tikai ikdienas attiecībās. Tā ir kristietības šizofrēnija līdz pat visaugstākajam garīdzniecības līmenim.

Leviatāns — Raiņa vārdiem sakot, „tūkstošveidis” — izpaužas arī kā mīlestība pret Dievu. Filmas fināls man atsauca prātā Bībeles tekstu no 1. Jāņa vēstules: „Kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.”

Mērs jau pašā sākumā „brāļiem” saka: „Вы все насекомые!” („Jūs visi esat kukaiņi!”), bet par savām pūlēm baznīcas labā saņem uzslavu no arhiereja — ka tas ir „угодно Богу” („Dievam tīkami”). Kā Dievam var būt tīkams tas, kas tiek panākts, sabradājot „kukaiņus”?!

Bet šizofrēniskā ortodoksijā var! Ar ortodoksiju es te domāju ko vairāk par pareizticīgo  baznīcu — jebkuru reliģisko sistēmu, kura uzskata, ka tikai tā ir svētīta ar „visu patiesību” un līdz ar to ir tiesīga justies pārāka par citiem (jeb, ja drīkstu izteikties tiešāk: saskatot zvēru citos, baro zvēru sevī).

Kāpēc es to saucu par kristietības šizofrēniju? Šizofrēnija ir personības šķelšanās, tas, par ko raksta Pāvils Rom. 2: „Ar riebumu novērsdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus?!” (2:22) Plaisa starp ārējo svētbijību un tās iekšējā spēka trūkumu.  Bezdibenis starp mīlestību pret Dievu un mīlestību pret cilvēku, kas ļauj uzcelt savu ticības templi uz līdzcilvēku līķiem. Tieši tas pats, ko mēs pārmetam islāma teroristiem. Bet filma „Leviatāns” parāda, ka šāds terorists sēž katrā, kas sevi sauc par kristieti.

Filmas noslēgumā arhierejs sludina: „Brīvība ir patiesības atzīšana. To mums māca Svētie Raksti: „Atzīstiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus!” Un tikai cilvēks, kas ir atzinis patiesību, kas stāv patiesībā un aizstāv patiesību, — tikai tāds cilvēks ir patiesi brīvs!” (Un tik tiešām: apziņa, ka ar tevi ir patiesība, dod tev neaptveramu brīvību nicināt, pazemot un noslaucīt no zemes virsas tos, kam tās nav.  Dod tev brīvību atņemt brīvību tam, kas stājas — nē, ne jau tev, bet — Patiesībai ceļā! Ne velti, lai arhierejam pavērtos iespēja teikt šo sprediķi, aiz kāda cilvēka bija jāaizveras cietuma vārtiem.) Bet arhierejs turpina: „Mēs zinām savu ceļu — tas ir Kristū. Mēs zinām, ka Baznīca mūs pasargās un pamācīs. Bet Baznīca — tie esam mēs ar jums. Dievs ir ar mums. Un ar mums ir taisnība, ar mums ir Dieva mīlestība.”  

Ak, ja Jēzus būtu zinājis, cik daudz ļaunuma visā pasaules vēsturē tiks pastrādāts ar tamlīdzīgiem vārdiem par patiesību un Dieva mīlestību!  Ja Viņš būtu zinājis! Ja Viņš to redzētu!

Bet kamēr arhierejs sludina, mērs, norādot uz Jēzus ikonu, iečukst savam mazajam dēliņam ausī: „Tas ir mūsu Dievs. Viņš visu redz!” Leviatāns ir uzvarējis. Viņš ir aprijis pēdējo, kas Ījaba draugos vēl bija palicis no cilvēcības. Vēl vairāk, Viņš ir aprijis pašu Jēzu. Viņam, Leviatānam, tagad ir patiesība, un ar Viņu tagad ir Dieva mīlestība. Tagad Viņš ir Viņš ar Lielo Burtu, un, uz ekrāna kā sākumā mainoties skarbajām un varenajām jūras un klinšu ainām, skatītājam atliek tikai galējas bezspēcības apziņā klusām izzagties no kinozāles. Bet viņam nopakaļ kā ņirgas atskan tā pati monumentālā mūzika, kas sākumā.

Mēra dēliņam pieder nākotne. Romkam nākotnes nav. Ir tikai iespēja paraudāt pie nejūtīgā vaļa skeleta. Un vai pēc piespriestajiem piecpadsmit gadiem kaut kas būs mainījies?

Arhierejs savu sprediķi bija sācis ar vārdiem: „Вообще-то мы с вами пока ещё, наверное, не осознаем, что происходит. А происходит то, что мы с вами возвращаем душу народу.” („Vispār mēs ar jums vēl laikam neapzināmies, kas īsti notiek. Bet notiek tas, ka mēs ar jums atdodam tautai tās dvēseli.”) Vai mēs ar jums, šī raksta lasītāji, apzināmies, kas īsti notiek — un ne jau Krievijā?...

Filmu krievu valodā ar krievu vai angļu subtitriem bez maksas varat noskatīties YouTube: 

Šāviens zvēra tēlam pierē  Šāviens zvēra tēlam pierē Reviewed by VA redakcija on piektdiena, janvāris 08, 2021 Rating: 5

Nav komentāru:

Nodrošina Blogger.