Kāpēc es vairs nespēju pateikt: „Mīliet grēcinieku, ienīstiet grēku!”

Tulkotāja ievads jeb pārdomas par kristīgo briedumu

Pirms kāda laika internetā uzraku interesantu rakstu par grēcinieku mīlēšanu un grēka ienīšanu. Tas mani tā ieinteresēja, ka apņēmos to iztulkot un publicēt, bet, baidoties pārāk aizskart kārtīgu kristiešu — grēcinieku mīlētāju un grēka ienīdēju — jūtas, iepriekš izmēģinājumam mazu fragmentu ieliku palasīt feisbukā saviem draugiem. Fragments bija šāds:
Par Jēzu teica, ka Viņš esot grēcinieku draugs; tikai Viņš pats gan sevi tā nesauca.
Viņa lozungs nebija „ēst un dzert ar prostitūtām un nodokļu ievācējiem”. Tādu birku Viņam piekāra nosodoši novērotāji no reliģiozām aprindām. Jēzū apbrīnojamākais bija tas, ka, tusējot ar grēciniekiem, Viņš nelika manīt, ka viņi būtu grēcinieki. Viņi nebija Viņa „jaunais projekts”, Viņa „misijas lauks”. Viņi bija Viņa draugi. Cilvēki, kurus sauc vārdā, nevis apkopo jēdzienā „grēcinieki”. Pēc definīcijas Radītāja mīļotie bērni. Dieva tēla nesēji pasaulē. Viņa brāļi un māsas.
Biju domājis, ka publicēju vienu no nevainīgākajiem minētā raksta fragmentiem, tāpēc nebiju gatavs reakcijai, kāda tam gāzās pāri: no aizrādījuma, ka grēcinieki sēdēja pie Jēzus, nevis otrādi — un tur ir starpība, līdz retoriskam jautājumam: „Niklāv, kādam Jēzum tu vispār tici?” Bija gan arī pozitīvas atsauksmes, tomēr viss notiekošais lika man domāt, ka noteiktam kristīgajam saturam pienāktos pielikt klasifikācijas indeksus kā ķinītī vai uznirstošus logus ar apmēram šādu tekstu: „Ja jums nav astoņpadsmit, nekavējoties atstājiet šo lapu!”

(Ak, ja vien būtu tik viegli noteikt, kurā brīdī kristīgs infantilisms pāriet kristīgā vecuma demencē un kurā no šiem stāvokļiem ir vairāk brieduma!)

Pilngadība, kā Bībelē rakstīts, izpaužas tajā, ka mūsu prāts ir vingrināts izšķirt labu un ļaunu (Ebr. 5:14). Tomēr tieši pie koka ar līdzīgu nosaukumu iesākās visas cilvēces problēmas… Un es zinu, ka būs ļaudis, kuri, izlasījuši tālāko, sacīs — arī ar Bībeles vārdiem —, ka tieši šī raksta autoram trūkst garīga brieduma, jo viņš sauc labu par ļaunu un ļaunu par labu (Jes. 5:20).

Tāpēc viss nemaz nav tik vienkārši. Lai gan pieļauju, ka daudziem apspriežamais jautājums ir pilnīgi skaidrs. „Mīli grēcinieku un ienīsti grēku!” Pats Dievs tā dara, un tāpat jādara mums. Īstenībā tas ir pat ļoti augsts standarts, jo cilvēkam (un kristietis, izrādās, arī ir cilvēks) ir raksturīgi nešķirt otru cilvēku no tā, ko viņš dara, un ienīst grēku kopā ar visu grēcinieku. Vai arī mīlēt abus divus un ar savu „mīlestību” nobruģēt kā sev, tā „mīlamajam” ceļu uz elli. Bet baznīca, mācot šīs lietas nošķirt — mīlēt vienu un ienīst otru-, ar to dara pasauli labāku. Vai ne tā? Ja šāda koncepcija jūsos neraisa jautājumus, tad tālāko labāk nelasiet! Nesabojājiet sev dienu (nakti)!

Pieļauju, ka pat tie, kas spieda „patīk” pie nelielā citāta, ko publicēju iepriekš, un komentāros rakstīja, ka labprāt izlasītu visu, nesaņems īsti to, ko vēlētos, jo tēmas iztirzājumā izmantots piemērs, kas taisnam (es vairāk domāju 'straight'; bet arī 'righteous', jo 'righteous' taču nevar nebūt 'straight') kristietim (un ne tikai kristietim) var radīt riebumu. Turklāt šāds piemērs Latvijas apstākļos — un vēl jo vairāk adventistu vidū — nebūt nav tik aktuāls kā autora mītnes zemē Amerikā. Jo tādi cilvēki no ielas mūsu sapulcēs neienāk; un vēl jo neiespējamāk ir kādam no viņiem nokļūt draudzes locekļu rindās. Vienīgi varam mēģināt autora domu projicēt uz citām, ne tik galējām, situācijām. Tikai tad rodas jautājums: kāpēc izmantot tik ekstrēmu piemēru?

Bet varbūt nelaime ir tajā, ka mēs — lai cik pārliecināti neapgalvotu pretējo — visus grēkus tomēr šķirojam pretīgākos, mazāk pretīgos un daudzmaz pieņemamos? Un varbūt ekstrēmi piemēri liek aizdomāties, cik taisnīgs ir šāds dalījums? Nāk prātā frāze no „Skrien, čalīt!” — „kur eņģeļi baidās spert kāju”. Kāpēc mēs uzskatām, ka kaut kādā naktsklubā eņģeļi baidās spert kāju, kamēr liekulības pilnā draudzē nebaidās, jo draudze, lai kāda tā nebūtu, ir Kristus acuraugs? Vai šī nav viena no garīgās pilngadības pazīmēm — būt gatavam iet, „kur eņģeļi baidās” vai — vismaz — kur mēs domājam, ka viņi baidās? Un varbūt arī vienīgais kritērijs, pēc kura varam novērtēt, atbilstam vai neatbilstam tai kristīgā brieduma grupai, kurai nekaitētu iepazīties ar 'X-rated kontentu'?

Niklāvs Adats

Kāpēc es vairs nespēju pateikt: „Mīliet grēcinieku, ienīstiet grēku!”

Autors: Miha Marejs (Micah J. Murrey)
Pēc paša iniciatīvas tulkojis Niklāvs Adats
Raksta avots: https://www.huffpost.com/

Man pietiek.

Es vairs nespēju, acīs skatoties, savam brālim gejam pateikt, ka mīlu grēcinieku, bet ienīstu grēku. Es vairs nespēju zīmēt ap sevi svētuma oreolu.

Biju domājis, ka man atliek tikai pacensties un saņemt sevi rokās. Varbūt koncentrēties vairāk uz mīlestību pret grēcinieku un mazāk uz nepatiku pret grēku. Bet, pat ja es aizsniegtos līdz tādam „ideālam”, tik un tā kaut kas paliktu ne tā. Es viņu joprojām uzlūkotu kā citādu, kā svešu.

Ne cilvēku. Ne draugu. Ne kristieti. Ne brāli.

Grēcinieku.

Un par spīti visām teoloģiskajām atrunām, ka pats esmu tikpat grēcīgs, tas tomēr nav tas pats. Šādi mēs neizsakāmies ne par vienu citu. Tikai par viņiem. Tā ir vienīgā joma, kur mēs vārdam „grēcinieks” piešķiram tik dziļdomīgu nozīmi.

Un tad mēs cenšamies viņus „aizsniegt” — evaņģelizēt. Par viņiem mēs izsakāmies kā par mežoņiem no seno laiku misijas stāstiem — svešiem, tāliem un nepieejamiem, un viņus civilizēt, kolonizēt un atpestīt — to uzskatām par draudzes smagāko izaicinājumu.

Varbūt kādus no viņiem pat pieņemam savā vidū. Bet arī tad viņi paliek grēcinieki — ar varavīksnes kauna zīmi iezīmēti. Viņi nav un nevar būt līdz galam mūsējie.

Pat šis vārds „viņi”, to izrunājot, liek man sarauties — kā pieskāriens kaut kam aukstam un glumam, un nešķīstam.

Geju kopienai mēs rezervējam kādu īpašu, pārākuma pilnu, iecietības veidu. Mēs piekrītam viņus mīlēt, pieņemt, izrādīt pretimnākšanu — bet sev paturam tiesības uzskatīt viņus par citādiem. Tiesības sacīt „viņi” nevis „mēs”. Mēs sagaidām viņus ar atplestām rokām, pie reizes neaizmirstot atgādināt, cik ļoti gaidīti šeit ir visi grēcinieki. Un, jā, protams, no visiem grēciniekiem tieši viņi ir vienīgie, kuriem mēs pastāvīgi atgādinām, ka pieņemam grēciniekus.

Un reizē mēs novēršamies no homoseksuālajiem brāļiem un māsām, kuri jau ir mūsu draudzē, kuri seko Jēzum. Mūsu uzstādījums „mēs un viņi” neatstāj daudz telpas tiem, kuri nav izvēlējušies būt homoseksuāli, bet ir izvēlējušies sekot Jēzum. Lietojot vārdus „gejs” un „grēcinieks” kā sinonīmus, mēs atraidām viņus no Kunga galda un iespiežam krēslas zonā.

Par Jēzu teica, ka Viņš esot grēcinieku draugs; tikai Viņš pats gan sevi tā nesauca.

Viņa lozungs nebija „ēst un dzert ar prostitūtām un nodokļu ievācējiem”. Tādu birku Viņam piekāra nosodoši novērotāji no reliģiozām aprindām. Jēzū apbrīnojamākais bija tas, ka, tusējot ar grēciniekiem, Viņš nelika manīt, ka viņi būtu grēcinieki. Viņi nebija Viņa „projekts”, Viņa „misijas lauks”. Viņi bija Viņa draugi. Cilvēki, kurus sauc vārdā, nevis apkopo jēdzienā „grēcinieki”. Pēc definīcijas Radītāja mīļotie bērni. Dieva tēla nesēji pasaulē. Viņa brāļi un māsas.

Tie bija farizeji, kas ar skatienu vien uzšņāpa uz viņu pierēm kauna zīmi — „grēcinieks”. Tie bija apsūdzētāji, kas ap sevi novilka svētuma oreolu, atstājot „tos tur” ārpusē.

Šie vārdi — „grēcinieku draugs” — tika izteikti ar sarauktu degunu un paštaisnu vīpsnu. Un šo pašu frāzi mēs pārņemam draudzē un attiecinām uz saviem brāļiem un māsām — „Mīli grēcinieku un ienīsti grēku!”

Šī pati paštaisnā vīpsnāšana ir dzirdama to vārdos, kuri pie Jēzus atvilka laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti: „Ko mums darīt ar tādu?!” Viņiem tūlīt bija uz mēles īstais vārds. Viņi tūlīt zināja, ka „tā” ir „tāda”. Ne māsa. Ne cilvēks. Tikai kārts politiskā spēlē. Grēciniece.

Bet Jēzus nometās pie viņas smiltīs. Nebaidoties sasmērēt drēbes un reputāciju. Nebaidoties atzīt viņu par cilvēku. „Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs!”

Viņš taču varēja sacīt: „Tu esi grēciniece, bet Es tevi tomēr mīlu!” It kā viņa nezinātu, kas viņa ir! It kā balsis apkārt jau tāpat nebūtu pietiekami skaļas un paceltās rokas jau nežņaudzītu akmeņus…

Jēzus atteicās savu balsi pievienot šim „svēto” korim. Sacīdams: „Ej un negrēko vairs!”, Viņš apstiprināja, ka grēks nav viņas dziļākā būtība. Ka tas nav tas, ko Viņš viņā redz. Ka tas nav tas, kas viņa patiesībā ir.

Es esmu grēcinieks.

Bet, pirms es kļuvu grēcinieks, es biju radīts Dieva līdzībā. Un, lai kā grēks kropļotu un aptraipītu Dieva līdzību manī, tas nevar to izdzēst. Grēks ir briesmīgs — tik briesmīgs, ka nogalināja Jēzu. Bet grēks vairs nenosaka, kas es esmu. Es esmu jauns radījums.

Jēzus dēļ Dievs mani neuzlūko kā „grēcinieku”. Jēzus dēļ man nav sevi jāuzlūko kā „grēcinieku”. Un Jēzus dēļ man nav jāsaskata „grēcinieki” savos brāļos un māsās draudzē.

Tiem, kas ir Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Uzlūkojot savu brāli Kristū geju, sacīt „Dievs mīl grēcinieku!” nozīmē pacelties pāri Jēzum un pasludināt pazušanu tam, ko Viņš ir izpircis.

Tāpēc man pietiek.

Man pietiek „mīlēt grēcinieku un ienīst grēku”.

Es vairs negribu tā runāt.

Man pietiek iztēloties sevi par pārāku, labāku nekā tu.

Mēs katrs esam Dieva atspulgs. Viena Radītāja bērni, Jēzus izpirkti. Brāļi un māsas.

Un šodien man ar to pietiek.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana