Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (7.turpinājums): 

Pienāca atkal sabats. Tūlīt pēc brokastīm es piegāju pie komendanta un teicu, ka vēlētos palikt līdz pusčetriem, tāpat kā pagājušajā reizē, viens kamerā. Nepaspēju neko tālāk paskaidrot. Viņš lika mums visiem doties uz kameru. Nostādījis visus ierindā, viņš izsauca mani ierindas priekšā. Es biju nolēmis: kā būs, tā būs.

Viņš jautāja, vai es ticot Dievam? Nodomāju, ja reiz tāds jautājums, tad nebūs nekas briesmīgs. Es droši sacīju . Tālāko es nebiju gaidījis. Sekoja zibenīgs, spēcīgs viņa kulaka sitiens man sejā, kas burtiski aizsvieda mani vairākus metrus prom no viņa. Es nokritu uz grīdas. Tūlīt sekoja skaļš kliedziens: ”Podjom!” Kamēr piecēlos, viņš ar visrupjākajiem vārdiem ņēmās mani lamāt. Kad biju atkal pienācis pie viņa, viņš uzdeva to pašu jautājumu. Es nezināju, ko lai saku. Jautājums tika atkārtots: jā vai nē? Es nedroši beidzot atbildēju: ”Jā.” Un atkal, varbūt ne tik stiprs, bet sitiens. Vismaz noturējos kājās. Deguns asiņoja. Trešo reizi bija tas pats jautājums. Es klusēju. Ja deguns neasiņotu, diez kā viss beigtos. Seja uzpampa- tā vēlāk sacīja kameras biedri.

Ar to manas ciešanas nebeidzās. Kamēr pārējie bija nosūtīti darbos ārā, man lika darboties iekšā. Neiedrošinājos nepakļauties. Kāda balss it kā teica, ka tas jau nav tik liels grēks savest kārtībā saimniecību. Citos apstākļos es tam nepiekristu. Šodien droši vien daudzi to neuzskatītu par īpašu sabata pārkāpumu. Tomēr jutos ļoti nelāgi, ka nespēju palikt  nelokāms līdz galam. Ar asarām acīs un sāpēm sejā negribīgi izpildīju dotos norādījumus. Droši vien, ja nebūtu tā sasists, mani pieliktu vēl pie kāda smagāka darba. Par laimi mani lika mierā.

Laikam komendantam ar to pietika, ka viņš ir panācis savu. Lūdzu, lai Dievs man piedod. Apņēmos, kad tikšu prom no šejienes, vairs nepakļaušos. Biju nolēmis bēgt prom. Domāju, kad atkal tikšu aizvests darbā uz pilsētu, aizbēgšu. Domāju, tad vismaz mani nošaus vai ievainos. Sirsnīgi lūdzu, lai varētu šo nodomu realizēt. Zināju, ka uzraugiem bija pavēle šaut, ja kāds mēģinātu aizbēgt. Lai man piedod lasītāji, taču manā galvā bija līdzīgas domas kā Elijam – kaut es varētu mirt. Naktī gulēdams pārdomāju, cik esmu tomēr vājš. Nebiju gatavs atbildēt par savu ticību tikpat skaļi un droši kā pirms sitiena. Biju nobijies līdzīgi Pēterim, nespēju panest sitienus, spīdzināšanu. Gribēju, lai mani labāk tūlīt nošauj.

Manu apņemšanos bēgt pastiprināja vēl kāds negadījums. Otrajā vai trešajā dienā pēc sabata mūs norīkoja turpat gubvakts teritorijā. 15 sodītiem iedeva tikai divus divroču zāģus. Kaudzē nomesti resni koki bija jāsazāģē malkā. Tā kā atradāmies teritorijā, mūs tajā brīdī neviens neapsargāja. Ik pēc zināma laika sprīža mēs mainījāmies. Laiks bija pavēss, un fizisks darbs pat šķita patīkams.

Pagalmā pie sētas bija novietotas vairākas smagās automašīnas. Viens no apcietinātajiem pamanīja, ka vienai automašīnai kabīnes durvis ir vaļā, un viņš ielīda tur pasildīties. Neviens to nepamanīja. Nezin cik ilgi viņš tur sēdēja, bet drīz vien, pret atzveltni atlaidies un durvis aizvēris, viņš saldi iemiga.

Šad tad kādam sargkareivim bija dots rīkojums pēc saraksta pārbaudīt, vai kāds nav aizbēdzis. Tādi gadījumi bija dzirdēti. Arī šajā dienā mūs uz kādu brīdi atrāva no darba, lai nostādītu rindā un izsauktu pēc uzvārdiem. Atklājās, ka viena nav. Ko nu? Tūlīt tikām sadzīti kamerā, un pēc mirkļa klāt arī bija komendants. Vēlreiz pārbaudīja sarakstus, nu nav. Tika iedarbināta trauksme, kas sāka skanēt ne tikai pie mums, bet visā tuvākajā apkārtnē. Mēs, divās rindās nostādīti miera stāvoklī, bijām spiesti noklausīties līdz kvēlei dusmās sakarsušā mongolī. Kādi draudi un lamas nāca no viņa lūpām! Viņš kā saniknots vērsis soļoja no rindas viena gala līdz otram, draudēdams, ja ieraudzīs aizbēgušo, nosist viņu uz vietas. Asinis stinga dzīslās, klausoties viņā. Likās, ka viņš tūlīt uzsprāgs.

Bet tad notika kas negaidīts! Pēkšņi durvis atvērās un pazudušais pavisam bāls pārkāpa slieksni. Viņš bija pamodies. Tālākais laikam paliks atmiņā uz visu mūžu. Mongolis nelabi ieķērcās un burtiski pieskrēja pie ienācēja, it kā viņā ieraudzītu spoku.
Kur tu biji, suns tāds?
Tieši kā viņš to uzrunāja, neatceros, bet kaut kā tamlīdzīgi. Nabadziņš nepaspēja pat muti atvērt, kad sekoja sitiens sejā. Pēc tam, kad viņš bija nokritis zemē, viņu spārdīja tikmēr, kamēr puisis vairs nekustējās. Tas bija kaut kas šausmīgs. Viņu aiznesa, un mēs vairs viņu neredzējām.

Vēlāk, kad atgriezos savā daļā, es par mongoli dzirdēju vēl daudzus stāstus. Par viņu bija daudzi sūdzējušies, bet veltīgi. Paklīda gan runas, ka kāds esot viņu pašu sasitis. Viens no ieslodzītajiem, bijušais bokseris, viņam devis pretī, un mongolis palicis rāms.

Pēc šī gadījuma vēl nopietnāk apņēmos bēgt, lai kaut vai nošauj. Zināju, kurā pilsētas daļā dzīvo šīs kara pilsētiņas ģenerālis. Sodītie runāja, ka viņš esot saprātīgs, lādzīgs. Zināju, ka pie viņa nav iespējams nokļūt, kamēr esam apcietināti. Savukārt pēc atbrīvošanas nav nekādas vajadzības viņu meklēt. Un tas arī nav iespējams, jo no armijas daļas atbrauc pakaļ un tūlīt ved uz dienesta vietu. Tāpēc nolēmu, tikko būsim ārpusē, pilsētā, bēgšu. Bet, paldies Dievam, tas nebija vajadzīgs. Nākošajā dienā Dievs visu brīnišķi izkārtoja.

Pirms pusdienām man pateica, ka mani vēloties redzēt gubvakta priekšnieks, kas vienlaicīgi bija arī garnizona vadītājs. Kā man vēlāk sacīja, viņš gubvaktā ieradās reti. Taču šoreiz viņš bija atbraucis. Pie viņa kabinetā ieradās arī mongolis.

Ļoti laipni tiku uzņemts. Galvenā saruna bija par „zvēresta” nodošanu. Vadība manā jautājumā esot iedziļinājusies un sapratusi, ka man te nav jāatrodas. Es neesot līdzīgs pārējiem, kuri šeit izcieš sodu. Bet man jāsaprot, ja es neesmu gatavs parakstīties neizpaust, kur es esmu atradies un kas šeit notiek, tad man te jāpaliek līdz mūža galam, lai kā viņam būtu manis žēl. Es sacīju, ka visu saprotu. Esmu gatavs parakstīties par to nestāstīt, bet es nevienu nenogalināšu un septīto dienu, sabatu, nepārkāpšu. Biju pārsteigts, kad viņš sacīja:
Labi, nav jau karš, tev nav neviens jānogalina. Arī sestdienās varam tevi atbrīvot uz mācību rēķina.
Viņš man iepriekš bija jautājis par izglītošanos. Teicu, ka mācos tehnikumā, bet tagad armija uz laiku to aizkavē. Viņš teica- kāda problēma, tas ir nokārtojams jautājums. Turpināsi saņemt kontroldarbus šeit, izpildīsi un aizsūtīsi pa pastu. Nu ja tā nāk man  pretī, ko vēl labāku var gribēt!

Neatceros, vai jau tajā pašā dienā, vai nākošā melnā berta atbrauca man pakaļ un aizveda atpakaļ uz daļu.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru