Trīs īsas epizodes pēdējā mēneša laikā.
Esmu atbraucis līdzi draugiem uz vienu lauku draudzīti. Ir brīnišķīgs dievkalpojums, turklāt sastopu arī pazīstamus cilvēkus no citām vietām, arī vienas attālākas kaimiņu draudzes vecāko. Pārtraukumā sākam runāties. Viņi dievnamu šodien esot atstājuši aizslēgtu. Uzlikuši uz durvīm uzrakstu, ka dievkalpojums šoreiz nenotiks. Līdz šim viņiem mācītājs bijis katru otro sestdienu, tagad braucot tikai reizi mēnesī- jāapkalpo vairākas draudzes. Viņš, draudzes vecākais, vairs nespēj katru reizi sagatavot svētrunas. Katru dienu tomēr savi darbi, mājās tiek vēlu, nav kad gatavoties. Esot arī noguris. Tāpēc šodien dievnams aizslēgts.

Otrā epizode. Pirms pāris nedēļām elektroniskajā pastkastītē atnāk vēstule. Vai mūsu draudzē būs mācītājs? – viņš gribētu atbraukt. Uzrakstu, ka šoreiz runās draudzes vecākais, bet mācītājs būs nākamnedēļ. Citāts no viņa atbildes: “Nu tad centīšos atrast kādu draudzi, kur ir mācītājs…”

Trešā. Ierodamies Rīgas 7.draudzē. Jauks dievkalpojums, jauka draudze. Kurš runās svētrunu? O, pensionētais mācītājs Ojārs Incenbergs. Esam garīgi paēduši. Paldies Ojāram! Nākamajā sabatā arī netiekam uz savu draudzi – šoreiz iznāk nokļūt Siguldā. Nez, kurš tur runās svētrunu? O, Ojārs Incenbergs. Esam garīgi paēduši. Paldies Ojāram! Pēc dievkalpojuma pieejam klāt aprunāties. Viņš saka, ka kalpo draudzēs, cik nu spēj. Diemžēl veselība vairs neesot tāda, grūti atbraukt. Ko lai saka, gadu nasta ir liela, viegli nav, bet neesot, kas draudzēs kalpo. Tad nu viņam nav neviena brīva sabata – strādā uz pilnu slodzi, kamēr vēl spēj.

Šajā sabatā biju savā draudzē. Man bija jāvada Bībeles izpēte. Viens no tematiem bija: “Balss tiem, kas ir bez balss”. Runājām par to, ko nozīmē iestāties par tiem, kuri paši nevar runāt. Viena no draudzes māsām sacīja –mēs parasti klusējam, jo apzināmies, ka nevaram neko izdarīt. Un viņai ir taisnība. Tomēr tajā sestdienā Siguldas draudzē, skatoties uz sirmo Dieva kalpu Ojāru, es sajutu sirdsapziņas grēmas. Es situāciju nevaru mainīt, bet balss taču man ir!

Nākamā rindkopa ir tikai nelielai atkāpei. Esmu dzirdējis pārmetumus, ka es atļaujos publiski kritizēt savu baznīcu un runāt par sliktajām lietām draudzē – un tas mani ir darījis piesardzīgu. Galu galā draudzēs ir tik daudz labu lietu, un kuram gan gribas runāt par slikto? Turklāt personiskajā dzīvē vienmēr esmu centies vadīties pēc principa: ignorē slikto, priecājies par labo. Tāpēc jebkuru kritiskāku ziņu esmu rakstījis ar smagu sirdi un centies no tādām izvairīties. Tomēr tajā sestdienā Siguldā sajutos vainīgs. Vainīgs mūsu sirmo vīru priekšā. Galu galā arī mans tētis tāpat ir daudzus gadus skrējis uz dažādām draudzēm, kalpodams un pats ieguldīdams savu naudiņu, lai tikai palīdzētu. (Es zinu, ka viņam pensija ir virs 200 eiro tikai tāpēc, ka baznīca savulaik nebija spējīga nomaksāt nodokļus, solot, ka pensijas laikā savus kalpotājus atbalstīs. Tagad ir citi vadītāji, un iepriekš solītais, protams, makā nekrīt.)

Man nav pravieša dāvanas, un es neesmu saņēmis tiešu vēstījumu no Dieva. Man ir žurnālista dāvana, un es zinu, ka Dievs man to ir devis. Un tā ir mana atbildība pateikt, ko es redzu un zinu. Daudzas  draudzes nīkuļo, jo tajās trūkst garīgās barības. Cilvēki uzticīgi maksā desmito tiesu, lai Dieva “namā būtu ēdiens” (Mal.3:10), bet ēdiena nav. Ēdiens tiek atdots kādam citam. Ko darīt? Protams, ka jāmeklē vieta, kur var paēst.

Realitāte ir skarba. Mēs pēdējā laikā esam atlaiduši no darba virkni mācītāju, un tukšumu cenšamies lāpīt ar sirmajiem, pensijā esošajiem mācītājiem, paļaujoties, ka gan jau Dievs par viņiem parūpēsies. Protams, visiem “caurumiem” sirmo vīru nepietiek. Pārējais atkarīgs no atlikušo mācītāju virtuozitātes un spējas sarunāt sev aizvietotājus tad, kad viņi paši uz draudzi netiek. Dažiem tas izdodas labāk, citiem jālāpās pašiem – ar saviem draudzes vecākajiem, kas darba starplaikos mēģina sameklēt kādu garīgo maizi, ko pasniegt pārējiem. Bet es redzu, ka viņi ir paguruši. Tad nu dažās draudzēs, salipuši ap datora ekrānu, sanākušie skatās youtube ierakstus vai vēro tiešraidē dievkalpojumu no Rīgas. Citur skaļā balsī kāds no priekšas lasa grāmatu, un pārējie klausās. Protams, ja kāds no malas ienāk tādā dievkalpojumā, otrreiz viņš uz draudzi vairs neatnāks. Un arī esošie pamazām paklīst kur nu kurais. Lielajās pilsētās situācija ir labāka. Un Rīgā mēs visbiežāk nemaz nezinām, kas notiek ārpus galvaspilsētas. Mēs labprāt aizbraucam uz draudžu jubilejām, kad sarodas ciemiņi no visām malām, un tad mums šķiet, ka viss notiek.

Vai nav pienācis laiks palikušajiem sanākt kopā un pārrunāt, kurp ejam? Varbūt kādas draudzes vajag slēgt ciet, lai atlikušie brauc uz citām pilsētām? Šā vai tā uz to pusi iet – Salaspils draudze, piemēram, šogad beidza pastāvēt. Varbūt dievkalpojumus rīkot reizi divās nedēļās? Varbūt ļaut palikušajiem draudzes locekļiem pašiem algot savu mācītāju – vismaz samaksāt tam, kurš kalpo? Jo kāda gan jēga savāktos misijas ziedojumus un desmitos sūtīt prom, lai paši nīkuļotu pusbadā. Vai ne tāpēc Dievs mums ir dāvājis prātu, lai mēs, izlūdzoties gudrību no Viņa, rūpētos par savu draudžu nākotni un stratēģiju?
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 komentāri :

  1. Nav viennozīmīgas atbildes uz šo problēmu, kura tiek aprakstīta šajā rakstā.
    Iepriekšējo gadu savstarpējās komunikācijas kvalitāte ir atstājusi savas sekas arī uz kopējo finansiālo situāciju.
    Nav jau tā, ka draudzes locekļi ar saviem desmitajiem sagādā savienības kabinetos lielas ar zelta monētām pildītas mucas.
    Tas nekad nav bijis.
    Dzīvojam no rokas mutē. Un tā katru mēnesi. Manuprāt, mācītāju iztrūkums ir tikai problēmu aisberga virsotne.
    Pašu draudzes locekļu dedzības trūkums ir vēl lielāka problēma.
    Tas parādās arī rakstā - ļaudis ierodas, lai garīgi uzpildītos.
    Uzpildītos un nevis, lai liecinātu par lielajiem Dieva darbiem un saviem garīgajiem piedzīvojumiem ikdienā. Ļaudis sanāk uz dievkalpojumu, bet tiem nav ko viens otram sacīt.
    Mācītājs ir kļuvis par viņu garīgo stuti.
    Un līdzko šīs stutes nav, tā garīgā ēka brūk.
    Tā ir mūsu vislielākā problēma un arī nepieciešamība -
    personiskā garīgā izaugsme, labestības komunikācija savā starpā un liecība par Kristus vērtībām sabiedrībā. Ja tas iet vairumā, tad nebūs panīkums ne lielajās, ne mazajās draudzēs.

    AtbildētDzēst