Jauka, vienkārša disko dziesmiņa. Un teksts —
tās tik pasakas,
ak, cik labi tas,
tā tik pasakās vien notiekas
nnnanna-na-na-na-na na-na-na-na na-na-na-na!
Un tomēr mazliet jāpiesargās, jo tieši pasakas nereti par realitāti pasaka vairāk, nekā būtu iespējams vistiešākajā tekstā.

Šī dziesma ir tapusi „melu impērijas” laikā, kad meli bija dzīves norma, iespēja pakāpties pa karjeras kāpnēm un nereti arī vienīgais veids, kā izdzīvot. Domāju, ka nav vajadzīgs te kādam skaidrot, kāpēc Padomju Savienība tiek saukta par melu impēriju. Tagad viss ir mainījies. SIC TRANSIT GLORIA MUNDI.
Tikai Kaspara Dimitera teksts paliek. Klasika pārdzīvo visas impērijas. Tāpat kā meli. (Un melu atmaskošana.)

Skolas laikā, liekas, kādā 7. vai 8. klasē, saņēmu sodu par to, ka nemācēju melot. Tolaik jau bija manāmas atmodas vēsmas, bet varbūt pie vainas nemaz nebija politiski apsvērumi — vienkārši puikas negribēja līdzināties sīkajiem, tāpēc pionieru kaklautus nēsāja nevis ap kaklu, bet kabatās. Nonāca līdz tam, ka es klasē paliku vienīgais pareizais, ar sarkano kaklautu ap kaklu. Un tad arī man piegriezās: arī es sarkano lupatiņu ieņurcīju vienā kabatā ar šņudauku.

Bet pienāca piektdienas rīta klaudzināšanas stunda astoņos nulle piecās… Klaudzinātāja mums bija Velta Oskarovna, kura papildus tēlotājmākslai, kur stundu nebija daudz, piepelnījās ar krievu valodu (kur bija daudz) un kuru mēs — kā man šodien šķiet, netaisni — aiz muguras mēdzām dēvēt par Veltu Govs Korovnu. Vārdu sakot, piektdienas nullstundā V. G. Korovna bija nolēmusi izvest ideoloģisko klaudzināšanu pie mūsu sirdsapziņas durvīm. Tikai nevarēju saprast, kāpēc viņa tā skatās tieši uz mani, kāpēc pieceļ kājās un ideoloģiski apklaudzina/apkaunina tieši mani. Un tikai pēc krietna brīža, aplaidis acis apkārt, ieraudzīju, ka visiem citiem ap kaklu kvēl sarkanie kaklauti, kamēr man kvēloja tikai vaigi.
Morāle: melot ir jāmāk.

Un melus atmaskot arī ir jāmāk.
Citādi var sanākt kā dzejniekam karnevālā.
Un īpaši aktuāli tas ir brīdī, kad tiek atvērti kādi maisi. Piemēram, čekas.

Vai jūs saprotat, kāpēc dzejnieks bija tik aizdomīgs? Padomāsim loģiski: ja jau viņš rīkoja pasākumu ar nosaukumu „karnevāls”, tad kāpēc pavēlēja viesiem ierasties bez maskām un kāpēc rāva tās nost?
Vistrakākais karnevāls sākas tad, kad kāds izdomā citiem noraut maskas. Jo, ja pirms tam vēl varēja kaut cik saprast, kas ir kas, tad pēc masku noraušanas saprast vairs nevar itin neko.

Ja mēs atrodam kādu kritēriju, pēc kura sadalīt cilvēkus ap mums meļos un nemeļos, ideoloģiski uzticamajos un ideoloģiski neuzticamajos vai, vispārīgi runājot, pareizajos un nepareizajos, labajos un sliktajos, tad, pirms šo kritēriju izmantot, padomāsim septiņdesmitreizseptiņkārt, vai šo kaķi (lasi: kritēriju) maisā mums nav piespēlējusi čeka un vai, to lietojot, mēs paši nekļūstam par maisa īpašnieka aģentiem ar dzejnieka vārdu!

Vistrakākais karnevāls ir maisu piespēlēšana dzejniekiem!

Pastāv kāda tīri matemātiska patiesība, ko lieliski ir noformulējis Oto Vendelis (citēšu krieviski): „Мир не делится без остатка на хорошее и плохое.” Vienkārši nedalās un viss — lai kā to negribētu neskaitāmu ideoloģiju un reliģiju sludinātāji un citi dzejnieki. Vienmēr paliek nedalāmais atlikums.

Es jau nesaku, ka reizēm nevajag noraut maskas. Tikai labāk būtu, ka to darītu katrs sev, nevis viens otram. Un reizēm vajag iznākt no skapja. Bet taisīt skeletu revīziju otra skapī laikam gan var tikai ar tiesībsargājošo orgānu sankciju. Un orgānos arī strādā dzejnieki. Ne jau visi, bet liela daļa.

Vai zināt, kāda ir katra dzejnieka lielākā problēma? Tā ir saasināta uztvere pret savām problēmām — tikai nevis sevī, bet citos. Paskaidrošu ar piemēru.

Mājā, kurā es dzīvoju, pirmajā stāvā ir veikala telpas. Gadu gaitā tur ir nomainījušies vairāki veikali. Vienā no tiem savulaik strādāja tāda Anniņa (vārds mainīts). Tā nu sagadījās, ka kādu dienu veikalā bija svētki vai, ja jums labāk patīk, karnevāls, kas izpaudās tādējādi, ka veikala īpašnieks kopā ar Anniņu ofisa telpās dzēra šampanieti (un varbūt ne tikai — vai es zinu, ko viņi dzēra; zinu tikai, ka Anniņai patika koķetēt ar vīriešiem, tostarp priekšniekiem). Un tieši tādā brīdī ieradās Anniņas vīrs dzejnieks, skraidīja pa pagalmu un auroja: „Dzērāju banda! Visus uz Straupi!” (Straupe — tā ir vieta, no kuras viņš pats ļoti nesenā pagātnē bija atgriezies.)

Vai ievērojāt videoklipā, ka pēc masku noraušanas cilvēku seju vietā parādās dažādu lopu bildes (ja dzīvnieku aizstāvji neiebildīs, ka papagaili, žirafi, degunradzi utt. nosaucu par lopiem)? Morāle? Ja gribi otrā saskatīt lopu, vienmēr arī saskatīsi. Pie tam gandrīz tikpat lopisku lopu, cik lopisks esi pats.

Bet maska tam otram varbūt ir vajadzīga, lai izdzīvotu. Jo, atvainojiet, ja varētu bez vīģes lapām, tad mēs visi pa ielu staigātu pliki.

Melu impērijas sabrūk.
Meli paliek.
Jūs teiksiet, es stāstu pasakas?

Ar cieņu,
Niklāvs Adats

P.S. Lūdzu piedošanu visiem dzejniekiem, kuru jūtas ar šo esmu aizskāris!
P.P.S. Un arī visiem lopiem un lopu aizstāvjiem.

(Ja interesē lasīt pārdomas par citiām dziesmām, tās varat atrast mana bloga adresē https://dzelzsmalkascirtejs.blogspot.com)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru