Nesen izlasīju interviju, kur tiek runāts par Elenu Vaitu (Adventistu baznīcas vienu no dibinātājām) un aizdomājos. Šai intervijai cauri vijās raizes, ka mēs nepieņemam E.Vaitas rakstus kā Dieva inspirētus un neizplatām tos. Tajā bija bažas, ka esam remdeni un neesam iedegušies par Dieva darbu. Kaut mēs pētītu un liecinātu!- tāds bija raksta vēstījums.

Es lasīju, un man prātā nāca Jēzus vārdi par tā laika zināmajiem rakstiem. Tobrīd Vecā Derība mūsdienu izpratnē nebija sakomplektēta, un bez mums zināmiem Bībeles tekstiem bija arī citi. Jēzus teica: „Jūs tos pētāt, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība. Un tie vēsta par mani. Bet jūs negribat nākt pie manis.”

Protams, tas bija teikts tā laika kontekstā. Bet cik man tas šķiet aktuāli arī šodien! Mums pastāvīgi vajag ārējus kairinājumus, lai uzturētu kaut kādu dedzību. Mums vajag konferences un aizraujošus dievkalpojumus, grāmatas ar sensacionālām atziņām vai arī neredzētus video. Man tā ir bijis. Es zinu, ko nozīmē klausīties, skatīties, sajūsmināties. Taču šādi uzplaiksnījušas emocijas pāriet, un mēs atkal esam tur, kur esam.

Tad mēs meklējam dedzību cīņā par kaut kādām apjaustām vērtībām. Un tā kļūst par dedzību nevis par sevi, bet par citiem. Lai citi pareizi lasa, pareizi tic, pareizi domā, pareizi saprot pravietojumus. Un reizēm pat grūti pateikt, vai to var nosaukt par pozitīvu dedzību, jo turpat līdzās ir cīņa pret nepareizo. Šī dedzība var ilgt mēnešiem un gadiem.

Un tomēr, lai cik viss augstāk minētais mēdz šķist labs un noderīgs (es joprojām izbaudu aizraujošus dievkalpojumus, un reizēm nākas paust savu viedokli pret kaut ko), esmu secinājis, ka ir tikai viens veids, kā iegūt paliekošu piedzīvojumu ar Dievu – tas ir nākt pie Viņa. Ne tikai lasīt un pētīt (Jēzus arī bija pētījis Rakstus), bet nākt pie Viņa un mācīties „pa tiešo” no Viņa. Turklāt darīt to ik dienas. Vienalga, kā to saucam – par kluso lūgšanu, meditāciju vai kā citādi.

Interesanti, ka praktiskajā līmenī tas nekad nav bijis ļoti populāri. Mēs gan minēto rakstu vietu (par nākšanu pie Viņa) lietojam bieži un parasti to attiecinām uz ārēji redzamām izpausmēm – Bībeles lasīšanu, dievkalpojumiem, parastajām lūgšanām. Taču mums ir bail no tiešākas intimitātes ar Dievu. Tam ir dažādi iemesli. Tas prasa piepūli- doties nezināmā virzienā. Lasīt grāmatu šķiet vienkāršāk nekā „kāpt kalnā un pavadīt nakti kopā ar Dievu”. Ko nozīmē klusēt, ticēt un klausīties klusumā? Tas nešķiet loģiski, tas nešķiet droši. Turklāt mēs esam pieraduši skriet, darboties, būt aizņemti. Mums nemaz tam nav laika.

Ir vēl kāds aspekts, kas baida. Šādu meditatīvu praksi lieto arī citu baznīcu un ticību pārstāvji. Taču iet pie Jēzus nozīmē nonākt tajā ļaužu pūlī, kurus Jēzus personība vilina. Lielākoties tie ir grēcinieki, nepareizie, „pagāni” vai „samarieši”. Rakstu mācītāji un īsteni ticīgie parasti ir tikai novērotāji. Nevar taču būt, ka Jēzus vairāk runā ar šiem nepareizi ticīgajiem. Un kāpēc tad Viņš viņus nepamāca kļūt par pareizajiem „jūdiem”? Tā mēs spriežam un secinām: nē, drošāk ir cīnīties par pareizo mācību, aizstāvēt tēvu tradīcijas un to, ko ir sapratuši jau mūsu vectēvi. Jo Jēzus mācība ir kaut kas jauns, riskants, kas „saplēš vecos ādas traukus”. Redzamais ir drošāks par neredzamo.


Un tomēr es pazīstu daudzus, kas izbauda šos dziļākās intimitātes brīžus. Viņi bieži nav skaļi, jo par personiskām attiecībām skaļi negribas runāt. 
Bet varbūt kāds no jums var pastāstīt, kā jūs to piedzīvojat?  
Jo katram no mums šī pieredze ir citāda; tik citāda, cik dažādi esam mēs paši. 

Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru