Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (14.turpinājums) 

Foto no www.bibelesbiedriba.lv

Manas darba gaitas kolhozā bija beigušās. Tā kā draudze, kurā kalpoju, bija Alūksnē, tad nolēmu pārcelties uz dzīvi tur. Nebiju Alūksnes iedzīvotājs, tādēļ nopirkt īpašumu uz sava vārda nevarēju. Atradu nepabeigtu māju un noformēju to uz savas tantes vārda. Nākošajā vasarā to pabeidzu un pārcēlos uz dzīvi.

Viens no izmeklētājiem, kurš kādreiz izmeklēja manu lietu, Alūksnē kļuva par milicijas priekšnieku. Mēs šad un tad tiekoties aprunājāmies. Reizēm viņš, garām braucot, apturēja savu auto un piedāvāja aizvest mani.

Kādā ziemas vakarā īsi pirms desmitiem viņš ieradās pie manis mājās. Biju pārsteigts. Viņš sacīja: „Esmu saņēmis pavēli tevi arestēt un nogādāt Rīgā. Taču es teicu Rīgas priekšniekiem, ka neapcietināšu tevi Alūksnē, bet apsolīju, ka tu pats aizbrauksi pie viņiem uz Rīgu. Teicu viņiem, ka es tevi pazīstu un zinu, ka tu neizvairīsies no atbildības. Tādēļ pl. 3.00 ir autobuss uz Rīgu, esi rīt pl.10.00 milicijas iecirknī.”
Jautāju viņam, par ko mani apsūdz šoreiz? Viņš atbildēja, ka nedrīkst man to izpaust. Un tad sacīja: „Tā kā zinu, ka tu mani nenodosi, tad izstāstīšu. Tikai viņi nedrīkst pat nojaust, ka tu zini.” Un viņš man izstāstīja, piekodinot, lai es labi apdomāju, kur biju un ko darīju konkrētajā datumā.

Dzīvojot Rīgā, pirms vairākiem gadiem remontēju dzīvokli grāmatvedei R. Toreiz ievirzījās sarunas arī par Bībeli un reliģijām. Viņa nekad nebija Bībeli turējusi savās rokās, taču par reliģijām viņai bija ļoti kategorisks viedoklis. Viņa teica: „Ja man būtu vara, es visus ticīgos saliktu vienā baznīcā, lai lūdz savu Dievu kopā, nevis kā katrs grib.”
Kā vēlāk noskaidroju, viņai bija vēl neprecējusies kolēģe, kura bija saistīta ar kādu grupu, kas ticēja, ka kādā naktī sastapsies ar Jēzu Kristu. Viņas mātei tādas slepenas nakts sanāksmes nepatika, tādēļ viņa bija lūgusi R., lai viņa samelo mātei un pasaka, ka esot bijusi pa nakti pie viņas.

Toreiz grāmatvede R. sāka lasīt Bībeli, kuru viņai sagādāju. Protams, viņai radās dažādi jautājumi un secinājumi. Mēs tos pārrunājām. Atceros, viņa sacīja: ja reiz ir tāds varens Dievs, tad taču Viņu var pielūgt jebkurā vietā, kaut vai mežā zem egles! Varēju viņai tikai piekrist.
Kādudien viņa man uzdeva tiešu jautājumu: „Kurā draudzē tu ej un kā tu tici?”Protams, paskaidroju par savu ticības pārliecību un arī pastāstīju, kur un kad mēs pulcējamies. Uzaicināju atnākt un apskatīties. Pastāstīju par dziesmu dievkalpojumiem, un viņa atnāca.

Remontdarbi beidzās, bet viņai bija vasarnīca Saulkrastos, un viņa reizēm lūdza dažus padomus remonta jautājumos. Tā sakari tika uzturēti. Drīz sekoja mana pārcelšanās uz laukiem, bet mēs šad tad apmainījāmies ar vēstulēm.
Viņa rūpnīcā bija algu grāmatvede. Kad atbrīvojās rūpnīcas galvenā kasiera vieta, šo vakanci piedāvāja viņai. Viņa man atrakstīja un jautāja, kā viņai labāk rīkoties? Atbildēju, ka viņai pašai jāpieņem lēmums. Tad R. uzrakstīja, ka viņa nolēmusi piekrist piedāvājumam tikai tad, ja atļaus viņai vienai izpildīt šo darbu. Līdz tam kasierei bija arī palīgs.
Tā viņa sāka viena strādāt par kasieri rūpnīcā. Un nu izrādījās, ka viņa bija noslepkavota savā darba kabinetā, un milicija meklēja vainīgo. Toreiz bija tāds teiciens par VDK darbu: „Būtu tikai cilvēks, lietu izveidosim.”

Ierados noteiktajā laikā Rīgā milicijas iecirkni. Šoreiz mani uzreiz nearestēja. Sākās kārtējā „apaļā galda konference” vairāku stundu garumā, lai nogurdinātu. Bija dažādi jautājumi par dzīvi, arī par manu kalpošanu. Taču es zināju, ko no manis grib, un gaidīju galveno jautājumu. Beidzot it kā starp citu izmeklētājs ierunājās: „Kur bijāt noteiktā datumā?”
Mierīgi, nesteidzoties sacīju: „Vai varu apskatīties savā darba kalendārā?”
Saņēmu piekrītošu atbildi. Izņēmis kalendāru no kabatas, atvēru attiecīgo datumu un paskaidroju, ka tajā dienā biju Alūksnē, darīju savus ikdienas pienākumus, kā arī tikos ar trim cilvēkiem viņu dzīves vietās, nosaucot uzvārdus, vārdus, dzīves vietas Alūksnē. Redzēju kā viņu emocijas noplok.
Sekoja vēl daži maznozīmīgi jautājumi. Beidzot viņi sacīja, lai sekoju līdzi. Viena izmeklētāja pavadībā devāmies uz rūpnīcu, kur bija strādājusi R. Viņi ieveda mani iekšā un tad lika pagaidīt. Biju tur pirmo un vienīgo reizi. Kāpēc viņi tur mani aizveda, nezinu. Varbūt tāpēc, lai  kāds darbinieks mani atpazītu kā R.paziņu? Pēc kāda laika mani atkal izveda no rūpnīcas un atbrīvoja. Pateicos Dievam un devos uz mājām.

Vēlāk uzzināju, ka tajā pašā laikā VDK vīri bija centušies piespiest manu kolēģi, lai viņš liecinātu pret mani. Viņam bija teikuši, ka es esot jau atzinies slepkavībā: „Tā jūs rīkojaties, ja nevarat dabūt draudzē, tad sitat nost! Viņš jau ir atzinies! Kāpēc tu viņu vēl aizstāvi?!” Arī viņam Dievs bija devis spēku izturēt un gudrību dot pareizās atbildes.
Tā bija 1985.gada ziema. Un tas bija pēdējais atklātais čekas uzbrukums man.

Es turpināju kalpot Alūksnes draudzē. Reiz uz dievkalpojumu atnāca jauna sieviete Dz. Iepazināmies. Viņa izteica vēlēšanos satikties vēl. Ciemojos vairakkārt pie viņas, un mēs runājām par Bībeli. Vienudien viņa ierunājās, ka, ieraugot mani sludinot, esot bijusi pārsteigta: „Tev vajadzēja būt zem zemes, bet tu sludini,” viņa teica. Izrādījās, arī viņa bija ārštata VDK darbiniece. Viņa zināja, ka savulaik esot bijis pieņemts lēmums mani notiesāt. Bija pieliktas tik daudz pūles – taču neveiksmīgi.

No 1959.gada – 26 gadus – es biju bijis VDK uzraudzībā. Epizodiski tikos ar šīs iestādes vīriem. Taču varenā Dieva roka mani sargāja. Tikai Dievs zina visas situācijas, par kurām es pat nenojaušu, kad Viņš par mani ir gādājis.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru