Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (13.turpinājums)

Turpināju strādāt kolhozā un arī kalpot draudzē. Pēc dažiem mēnešiem kolhoza priekšsēdētājs tika atstādināts no amata un līdz ar viņu vēl daži vadošie vīri rajonā. Tika ievēlēta cita kolhoza priekšsēdētāja, kas ātri ieguva iesauku „dzelzs lēdija”. Turpināju sadarboties un izpildīt savus pienākumus. Vēl bija daži izsaukumi pie izmeklētājiem, bet tad it kā viss noklusa.

Nostrādāju līdz rudenim, līdz kārtējai bankas revīzijai. Viss bija kārtībā, un tad iesniedzu atlūgumu. Tas tika pieņemts. Visu nodevu jaunajam būvdarbu vadītājam bez kādām piezīmēm. Vienīgi vēl netika izsniegta darba grāmatiņa.

Pēc dažām dienām kolhozā sāka virmot runas, ka man atkal esot sastādīti akti par pārmaksātām algām un citiem pārkāpumiem. Sāku interesēties. Jā, bija safabricētas kārtējās nepamatotās apsūdzības. Braucu uz rajonu un atkal atspēkoju uzrakstītos aktus. Tad sekoja jauns izsaukums pie izmeklētājiem, kuriem jau bija iesniegti „dokumenti”, lai tos izmeklē un nodod mani tiesai.

Toreiz dokumentu kopijas tika vienkārši pārrakstītas ar roku. Šajos „dokumentos” bija viltoti mani oriģinālie dokumenti- darba algas aprēķini-, lai safabricētu pret mani lietu. Piemēram, ja objektā bija betonēta grīda 300 kvm, tad ‘norakstā-kopijā’ bija ierakstīts- 600 kvm. To varēja pārbaudīt, bet  izmeklētāji izmantoja tikai viņiem iedotos nepareizos, viltotos skaitļus. Likās, esmu bezspēcīgs pierādīt savu taisnību, bet tad atcerējos...

Kad pirmajā gadā sāku strādāt, nolēmu atsevišķā burtnīcā pierakstīt jeb pārrakstīt nodotās atskaites un darba uzdevumus. Drīz sapratu, ka tas nav pareizi, un turpmāk visus grāmatvedībā vienā eksemplārā nododamos dokumentus rakstīju caur koppapīru, sev atstājot kopiju. Līdz ar to visu gadu dokumentu kopijas man bija mājās.
Ticu, toreiz Dievs man deva padomu tā rīkoties, jo zināja, kā viss beigsies. Kad biju apjucis un pa daļai izmisis, Viņš man atgādināja par šo arhīvu, kas bija mājās.

Kad par to biju informējis izmeklētājus, drīz pēc tam, sabatā atgriežoties mājās pēc dievkalpojuma, atklāju, ka kāds caur logu bija iekļuvis mājā. Viss bija izvandīts, bet nekas nebija nozagts, tikai Bībele. Pielūdzām un pateicāmies, ka Dievs visu bija sargājis, un lūdzām, lai Dievs svētī tos, kas lasīs paņemto Bībeli. Sapratu, ka īstais mērķis bija mans „mājas arhīvs”, un kaut gan tas nebija īpaši noslēpts, Dievs nebija ļāvis to atrast.

Ar to gan viss nebeidzās. Pēc dažiem mēnešiem atkal tiku izsaukts pie izmeklētājiem. Šoreiz lieta bija ierosināta Alūksnē. Satikos ar izmeklētāju un sacīju: „Visaugstākā Tiesa ir jau mani atbrīvojusi.”
Viņš nesaprata un pārsteigts iebilda, ka es taču neesmu vēl tiesāts. Tad izstāstīju viņam par aizturēšanu Gulbenē un sacīju, ka ticu Dievam. Ja toreiz Dievs mani atbrīvoja un atzina, ka visās šajās lietās Viņa priekšā esmu attaisnots, tad lai kāda apsūdzība būtu tagad, viņi pret mani neko neiespēs. Tad pajautāju, kāda ir jaunā apsūdzība. Šoreiz apsūdzība bija celta par vēl senākiem objektiem, jo viņi nezināja, kopš kura laika esmu nodrošinājies ar dokumentu kopijām. Iepazīstoties ar piestādītajiem „dokumentiem”, atkal redzēju to pašu ainu – viltotos dokumentus. Paskaidroju, ka varu atkal uzrādīt īstās kopijas. Šoreiz bija viltotas tikai dažas lielākās summas, citi skaitļi bija pārrakstīti pareizi. Vienojāmies, ka atvedīšu savus dokumentus. Lieta atkal tika izbeigta nozieguma trūkuma dēļ.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru