Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Cēsis 1989.-1993. 1.daļa) 

Latvijā virmoja brīvības vēsmas. Tas bija radikālu pārmaiņu laiks gan sabiedrībā, gan draudzes darbībā. Varējām sākt darboties jau citā līmenī.

Cilvēki vēlējās iepazīt Bībeli. Latvijā sāka tās ievest un izplatīt. Protams, vēl ne pietiekošā daudzumā. Tie, kas iepriekšējā režīma laikā svētdienās brauca apmeklēt baznīcas uz citām pilsētām, tagad nebaidoties apmeklēja savās pilsētās.

Cēsu adventistu draudze pulcējās luterāņu dievnamā un plānoja sava dievnama celtniecību. Jau bija ierādīts zemes gabals un sākts izstrādāt skiču projekts.
Apskatot vietu, man tā nelikās piemērota dievnamam. Pretējā ielas pusē bija Pareizticīgo baznīca, tuvu pilsētas parks, kur notiek skaļi pasākumi. Tādēļ tikos ar pilsētas galveno arhitektu, un sarunā viņš teica: „To vietu jums ierādīja pretēji manai nostājai. Drīz mums būs brīvība. Būs iespēja katram atgūt savus agrākos īpašumus. Uzzini, kam tā zeme piederēja pirms tam.”
Pētot radušos apstākļus, noskaidroju, ka zeme kādreiz piederējusi pareizticīgo baznīcai.  Sākām meklēt citu risinājumu.

Tas bija laiks, kad Latvijā vēl bija PSRS karaspēks, un Baltijas valstu karavīriem neklājās visai labi. Tādēļ tika izdots alternatīvā dienesta likums, kurā tika noteikts, ka šādu dienesta veidu (armijas dienesta vietā tiek radīta iespēja strādāt noteiktās darba vietās) var izvēlēties ticīgie un pacifisti. Tika izveidota speciāla komisija, kas jauniešiem deva šādu iespēju. Man kā mācītājam tika piedāvāts darboties šīs komisijas  sastāvā, kurā bija gan politiķi, gan juristi un citi sabiedrības darbinieki. Cik zinu, šāda komisija bija pirmā Latvijā.

Armijas vīriem mēs bijām kā dadzis. Man tā bija vienreizēja iespēja tikties ar bijušajiem kompartijas darbiniekiem, kuri bija ieguvuši augstāko partijas izglītību, tomēr tagad gribēja vairāk iepazīties ar Bībeles mācībām. Sagādāju tiem, kas vēlējās, Bībeles. Viņi lasīja, un radās dažādi jautājumi.

Bieži pēc komisijas sēdēm  palikām kopā reizēm pat vairākas stundas un runājām par Bībeles vērtībām. Ar dažiem vēlāk īpaši pētījām Bībeli. Citi nāca uz mūsu rīkotajiem Bībeles izpētes semināriem. Kāda bijusī partijas darbiniece, kas vēlāk kļuva par juristi, pēc daudziem gadiem, kad jau darbojos Rīgā, mani sameklēja, un mēs vēlreiz tikāmies, varējām kopā pielūgt Dievu.

Draudzes darbā tika rīkoti vairāki Bībeles izpētes semināri Cēsis, Raunā. Šie semināri bija labi apmeklēti. Sagatavojām izdales materiālus, kurus iespiedām vietējā tipogrāfijā. Mums tas bija jaunu iespēju laiks.  Pēc semināriem cilvēki pieņēma lēmumus pilnīgi uzticēties Dievam un pievienoties draudzei.
Draudzē aktīvi darbojās arī gados vecais pensionārs- mācītājs K., pasniedzot Bībeles stundas dažāda vecuma cilvēkiem. Tāpat kopējā darbā aktīvi iesaistījās citi draudzes locekļi.

Kādu vakaru pie manis mājās atnāca divi jaunieši, darba kolēģi. Viens no viņiem bija kādreizējais mūsu draudzes loceklis, otrs viņa kolēģis M. Šis draugs bija sācis iepazīties ar austrumu reliģijām, tobrīd daudz lasīja par krišnaītiem.
Sākām sarunāties, bet saruna neveidojās. Tad Dievs mani pamudināja izteikt piedāvājumu: „Kā redzi, mums šovakar ir divi monologi, dialogs neveidojas. Tā ir mana vaina, jo nezinu to, ko zināt Jūs. Varbūt darīsim tā. Atnesiet man Jūsu grāmatas par krišnaitu mācību, bet es iedošu pretī grāmatas par Kristu.”
2001.g.3.septembra vakarā
Septītās dienas adventistu Cēsu draudze
iesvētīja jaunā dievnama pamatakmeni

Viņš dzīvoja netālu, un tajā pašā vakarā apmainījāmies ar grāmatām. Viņš sāka nākt uz mūsu dievkalpojumiem, un mācītājs K. sāka ar viņu un vēl dažiem jauniešiem pētīt Bībeli. Pagāja vairāki mēneši, un viņš uzrunāja mani: „Gribētu paņemt savas grāmatas.”
Brīdi kavējos, jo negribēju vēl atdot. Tad viņš piebilda: „Vēlos pats tās sadedzināt.”
Atdevu. Pateicība Dievam, kurš darbojas un pārveido cilvēku dzīves! Šodien šis brālis ir aktīvi iesaistījies kalpošanas darbā.

Netika aizmirsta arī doma par savu dievnamu. Pilsētas domei bija nodoms uzcelt rehablitācijas centru cilvēkiem ar atkarībām. Mums tika piedāvāts zemes gabals blakus iecerētajam centram, jo vadītāji saprata, ka bez garīgā atbalsta cilvēkiem ir grūti izmainīt savu dzīves veidu.
Sākām izstrādāt šai vietai jaunu projektu. Sagatavojām skiču projektu, pat tika izveidots dievnama makets. Tad sākās privatizācijas periods, un tika pieņemts lēmums – kamēr nav pieteikušies zemes īpašnieki, būvdarbus nedrīkst sākt. Paldies Dievam, iesāktais projekts tika realizēts vēlāk citā, labākā vietā.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru