Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (9.turpinājums)

Dēls pabeidza pamatskolu un gribēja iestāties Rīgā tehnikumā. Aizbrauca uz Rīgu, vakarā viņam vajadzēja atgriezties, bet atbrauca tikai otrā dienā slims. Tā bija sestdiena. Nākamajā rītā visa galva bija sapampusi. Aizvedām uz slimnīcu. Diagnoze- deguna dobuma iekaisums. Slimnīcā dežūrārsts saka– tā ir nopietna lieta.
 FOTO: No Oleva Kaju arhīva 

Pēcpusdienā puika zaudēja samaņu, bet bija svētdiena, un neviens neko nedarīja. Arī pirmdien priekšpusdienā neviens nesteidzās palīdzēt. Nolēmu pēcpusdienā pats vest dēlu uz Rīgu. Aizbraucu uz slimnīcu, tomēr uzzināju, ka bija izsaukts speciālists no Rīgas. Satiku viņu un sacīju Rīgas ārstam, ka vēlos, lai ved dēlu uz Rīgu. Saņēmu atbildi: „Neceru viņu Rīgā aizvest dzīvu, bet esmu gatavs operēt šeit.”

Parakstījos, ka piekrītu operācijai. Operācijas laikā kopā ar sievu lūdzām Lielā Ārsta vadību. Pēc operācijas lūdzu ārstiem atļauju pašiem, tas ir, sievai-medmāsai, meitai-topošai feldšerei un man palikt un kopt dēlu. Vietējie ārsti protestēja,  bet Rīgas ārsts atbalstīja. Tā mēs sadalījām dežūras un viens otru mainījām. Pateicība Dievam, viņš  atveseļojās.  Tikai vēlāk, pirms atstājām slimnīcu, viena darbiniece pateica: „Pēc operācijas Rīgas ārsts esot teicis – 100% , ka puika nedzīvos.

Tā ir liela Dieva žēlastība: abi bērni ir dubultā Dieva dāvana vispirms piedzimstot, tad meita pašā dzīves pirmajās dienās tika uzturēta un izdzīvoja, bet dēls pusaudža vecumā.
Tāds ir mūsu Dievs!
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru