Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,
kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Lai par kaut ko detalizēti un objektīvi spriestu, pašam jābūt klāt. Mēs gan savai rīcībai un būtībai vienmēr esam klāt. Tomēr mana būtība mainās dažādu ārējo apstākļu dēļ. Ārējie momenti to provocē, un tad nākas uzzināt ko jaunu par sevi, sev līdz šim neraksturīgu. Man dažkārt nākas tādā gadījumā jautāt sev: “Nu, vecīt, kādēļ tik nežēlīgi nikns paliki? Vai tāds caurmērā esi?” Ir labi to vispār iepriekš zināt, un tad var prognozēt sevi un arī ko labot.

Ir cilvēki, kas par sevi saka – esmu ātrs, es to zinu. Labi, ka viņš pats to zina. Man savukārt par sevi der zināt, ka varu dažkārt būt smieklīgi lētticīgs (to konstatēju pēc tam vēlāk), kā arī neizlēmīgi nedrošs. Zinot to, varu attiecīgajā brīdī “sev uzsist pa bremzēm”, tādā veidā ieturēt kaut mini pauzi (ja apstākļi to pieļauj) un tad sniegt atbildi vai rīkoties. Laiks (kaut mazs) tomēr ir labs palīgs.
Klātesamība un iepriekšējā pieredze- lūk, vaļi, uz kuriem der balstīties pirms attiecīgās darbības un arī tās laikā. Sportā (futbols, basketbols, brīvā cīņa utt.) par sportistu saka, ka viņš ir labs, ja ir spēlējis dažādos klubos un dažādās valstīs. Mūzikā (izpildītājmākslā) ir līdzīgi. Klātesamība dažādos apstākļos un vietās, pozitīvais un negatīvais, tas ir zelta valis, uz kura muguras viss būs daudz labāk nekā bez tā.

Mūzikā autoru darbos nošu (skaņu) kombinācijās ir iespējamas dažādas secības, 2,3 vai pat 10 balsīgas akordu ķēdes (es šeit vienkāršo estrādi, kas pārskatāmi redzams dažu lēnu akordu mijā, nepieminu). Profesionālā, akadēmiskā pianisma kombinācijas un situācijas ne-pianistam nevar pat sapņos rādīties (lai lasītājs atvaino par īpašo specifiku). Un lai cik sarežģītas tās būtu, jāatzīst – jo daudzpusīgāk un grūtāk, jo labāk. Uz šā “pieredzes vaļa” rezultāts var būt lielisks.

Tomēr, ja runājam par dzīvi, par sadzīvi, paša pieredzi psiholoģiskās attiecībās, gribas teikt vienu – nevajag sakrāto pieredzi atstāt aizmirstībai, izsēt vējā. Tas taču ir katra cilvēka neatņemams dārgums, kaut neordinārs attiecībā uz vispār sabiedrībā pieņemto (to var dažkārt ļoti apsveikt, jo tas parāda nestandarta risinājumu nestandarta apstākļos). No malas to uzreiz neviens tā nevar iedot. Un nedrīkst atņemt, iejaucoties un pazemojot otra cilvēka personību un pašcieņu.

Ja šis pieredzes trepju pakāpiens ir izlūzis vai kāpjot var lūzt, tad kāpšana augšup būs ļoti problemātiska. Mēs nevēlamies krist (tas jau ir īpaši smags gadījums). Bija gandrīz kaut kas sasniegts, likās, ka viss būs labi, bet tomēr sakrātā pieredze izrādījusies vāja un maldinoša.
Es tomēr, cik tas man izdodas, cenšos sevī uzkrāt, saglabāt iepriekšējo pieredzi, ko var apskatīt vēl un vēl, attinot visu atpakaļ kā kinofilmu. Un tad redzi, saki sev, arī smejies par sevi un jūti, ka tā vairs nevajag darīt, jo tas ir galīgi neloģiski, pat stulbi (lai lasītājs man piedod par tik atklāti asu vēstījumu).
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru