Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,
kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Kad es biju aktīvajā darba posmā, tad bija krietni mazāk laika sevi vērot un analizēt. Bet tagad, kad esi gados, gribas un ir iespēja senās intereses celt gaismā un uzlikt uz papīra. Protams, ne tik abstrakti un praktiski neiespējami, kā padomju gadu psiholoģiskā iespaidā dzejā esot rīmējis Jānis Sudrabkalns, ka Latvijas zīle dziedās Kremļa torņa galiņā, bet piezemētāk. Tomēr gribu teikt, ka odus nekāsīšu un kamieļus netaisos aprīt. To es – par sevi runājot, par manu attieksmi pret citiem. Par laimi, pieķeru sevi pie domas, ka pesimistiski nogaidošais pašcietēja modelis man nav simpātisks. Nezinu, vai kādreiz tajā atradīšos. Negribu to nekad piedzīvot. Protams, dzīve vēl turpinās un visādi var būt.

Man gribas prast iziet no pašreizējās iesācējpozīcijas. Nevar gan nevienā jomā 5-10 minūšu laikā izdarīt ko slavenu, lai publika aplaudētu – tā teica Imants Lancmanis. Tādēļ domāju tikai par pakāpenisku attīstību, progresu. Bet labi, ka vispār paša apziņā kaut kas pamostas, un tu redzi, kurp iet.

Nezināju, ka samērā īsas, bet tomēr riskantas slimošanas laikā nonākšu jaunā attīstības fāzē. Šī perioda varbūtējais negatīvais iznākums man varēja būt ļoti, ļoti bēdīgs. Biju jau arī iekšēji tam gatavs. Man tas vēlreiz bija apstiprinājums tam, ka, lai izkustētos no pašreizējās ierastās pozīcijas, ir vajadzīgs kāds grūdiens no ārpuses.

Viens eksperiments tika izdarīts ar melnādaino strādniekiem. Viņu darba devējs vairākas naktis tiem piedāvāja nakšņot citā, tad atkal citā vietā, kur bija arvien labāki dzīvošanas apstākļi. Tomēr strādnieki vēlējušies atgriezties tajā naktsmītnē, kur bijuši visu laiku. Tā nebija tik laba, bet jau ierasta.

Cilvēks ir samērā inerts, palikdams turpat, kur bijis. Bez ārēja piespiedu stimula tas neizkustas (vidēji ņemot), jo nav spējīgs preventīvi ko labot nākotnē, ne arī to prognozēt. Bet trīs vainagus jāliek galvā tam, kas bez ārējiem piespiedu stimulatoriem tomēr izkustas un ieiet citā fāzē (psiholoģiski, biznesa vai citā jomā). Manos rados ir tādi cilvēki.

Tā kā esmu samērā slikts novators, man personīgi jauno savā dzīvē ieviest ir samērā grūti. Tas gan neattiecas uz man tik tuvo mākslas jomu – mūziku. Tur gan esmu mainījies, analizējis iepriekš sasniegto un centies brīvi ieviest jaunus paņēmienus – klavierspēlē, ērģeļspēlē, klavieru skaņošanā. Protams, tā ir tikai daļa no visa, tomēr sarežģīta un spēkus prasoša.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru