Kristus kalpošanas pamatprincipi (4.daļa)

… žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!

Spītālīgā cilvēka vislielākā vēlēšanās


Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."









Turpināsim lasīt šos aizraujošos stāstus –


Lūkas 5:12-16 Un notika, kad Viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad kāds caurcaurīm spitālīgs cilvēks, Jēzu ieraudzījis, nometās uz sava vaiga un Viņu lūdza un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt." Un, roku izstiepis, Viņš to aizskāra, sacīdams: "Es gribu, topi šķīstīts." Un tūdaļ spitālība no tā nozuda. Un Viņš tam pavēlēja nevienam to nesacīt, bet noiet un rādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
Šī ir viena no tām rakstu vietām, kuras izsauc apbrīnu un apjukumu, jautājumus un apgalvojumus, rakstu vieta par kuru ir daudz pārdomu ticīgu cilvēku starpā. Mēs šodien mēģināsim ielūkoties Dieva un cilvēka attiecību kopumā tieši no šī skatu punkta, kuru apraksta Lūka. Lai mēs varētu saprast Jēzus pozīciju un patieso cilvēka stāvokli, mums būs jāizlasa sekojošs rakstu fragments:
3.Moz.13:38-36 Bet, ja kādam vīram vai kādai sievai uz viņu miesas ādas mestos gaiši plankumi, plankumi ar baltām pūtēm, un priesteris viņus apskatītu, un redzi, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir nevainīgs izsitums, kas aug viņa ādā, un viņš ir šķīsts.
Un, ja kādam vīram izkrīt galvas mati un tas kļūst plikpauris, viņš ir šķīsts; un, ja no viņa galvas deniņiem un virs pieres izzūd mati un viņš kļūst plikpauris, arī tad viņš ir šķīsts.
Bet, ja viņa plikā paurī vai pie deniņiem iemetas balts izsitums, kas kļūst iesarkans, tad tā ir spitālība, kas attīstās viņa plikā paurī vai pie deniņiem. Lai tādu apskata priesteris, un redzi, ja izsituma pacēlumi ir balti un krāsojas iesarkani vai nu viņa plikā paurī, vai pie deniņiem un tie izskatās kā miesas ādas spitālīgie izsitumi, tad tāds vīrs ir spitālīgs; viņš ir nešķīsts, un arī priesterim būs viņu atzīt par nešķīstu, jo tam galvā ir spitālības vaina.
Un, kas ir spitālīgs, tam savas drēbes ir jāsaplēš, un viņa galva lai ir neapsegta, ar nekoptiem matiem, un viņa lūpas lai ir apsegtas, un viņš lai sauc: nešķīsts! nešķīsts!
Un visu to laiku, kamēr šis izsitums ir uz viņa, tas ir nešķīsts; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes.
Lūka šajā īsajā stāstiņā apraksta pirmo Jēzus satikšanos ar spitālīgu cilvēku. Savā notikuma aprakstā Lūka uzsver, ka satiktais nelaimīgais cilvēks bijis “caur caurēm spitālīgs”, tas ir, šim nabaga cilvēkam uz miesas ādas nebija pamanāma ādas daļa, kuru varētu raksturot kā veselu, kā nebojātu. Mums, kas esam veseli, ir grūti iedomāties kā jūtas bezcerīgi slims cilvēks. Pie viņa slimības klāt pieliksim sabiedrības attieksmi – tajā laikā tika uzskatīts, ka spitālība ir augstākās nešķīstības pakāpe. Uz šiem slimajiem skatījās kā uz cilvēkiem, kuriem nepastāv iespēja tikt glābtiem. Bija nepieciešams brīnums, lai spitālīgs cilvēks atgrieztos normālajā dzīvē. Šiem nabaga nelaimīgajiem cilvēkiem palīdzēja tikai tie cilvēki, kuriem iejūtība un līdzjūtība bija augstāk vērtību sistēmā, nekā bailes. Lielākā cilvēku daļa gāja šiem nelaimīgajiem apkārt ar lielu līkumu.

Varam iedomāties Jēzus satikšanos ar šo cilvēku – Jēzum attālināti pietuvojas spitālīgs cilvēks, cilvēki, kuri atrodas tuvu apkārt Jēzum, strauji atkāpjas drošā attālumā, Viņa mācekļi lēnā gaitā atkāpjas no sava meistara vairākus soļus, meklējot drošu vietu. Un visiem klātesošajiem sirdīs bailes. Bailes no šīs slimības, bailes no šiem apstākļiem, bailes pat tuvoties … Vieta, kurā atrodas Jēzus un nelaimīgais cilvēks atbrīvojas no cilvēkiem. Laukums paliek tukšs, vienīgi divi cilvēki stāv viens otram pretī – Jēzus, Dieva dēls un slimības nomocītais cilvēks... Nelaime, sāpes, bailes, izmisums, apjukums, neziņa… un tomēr klusa cerība! Jēzus pietuvojās izmisuma pārņemtajam cilvēkam…

Tāpat kā pirms kāda laika Pēteris, nobijies no Jēzus, kurš atrodas viņa zvejas laivā, nokrīt uz savu vaigu turpat laivā, tāpat šis nelaimīgais arī nokrīt uz savu vaigu pie zemes Jēzus priekšā. Abi cilvēki dodot godu Jēzum, atzīst viņu par Dieva Dēlu. Atzīst Jēzus dievišķumu, kā arī varu izmainīt cilvēku dzīves. Līdz ar to Lūkas aprakstītā notikuma galvenā būtība kļūst cilvēka atbrīvošana no nešķīstas slimības. Atbrīvošana no grēka varas, kura novedusi cilvēku ļoti nožēlojamā stāvoklī. Un arī Dieva mīlestības rakstura apliecinājums. Rakstura, kurš izmanto savu varu kalpošanai grēkā kritušajai būtnei.

Nelaimīgais cilvēks izmisušā balsī, ar cerību sirdī izdveš vārdus: ”Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt!” Viņa dzīve līdz šim bijusi sabojāta, salauzta, bezcerības pilna. Visi mēģinājumi atgriezties normālā dzīvē ir cietuši neveiksmi. Viņa vienīgā cerība radās, kad viņš dzirdēja ļaudis runājam par kādu cilvēku Jēzu. Viss dzirdētais viņam iedeva jaunu cerības spēku, kurš viņu uzturēja un vadīja ceļā pretim Dieva Dēlam. Spitālīgā cilvēka vārdi skan kā vēlēšanās un kā apgalvojums, kurš visu varu un iespējas atdod Jēzum. Cilvēks pilnībā nodod savu sabojāto ķermeni un sakropļoto dzīvi Dieva Dēlam. Cerība izmisumā! Laimīgas nākotnes sapņi un reālitātes smagums plosa cilvēka dvēseli.

Jēzus, pietuvojies nelaimīgajam cilvēkam, izstiepj savu roku un pieskaras tam. Mēs tikai varam iedomāties kā attālus stāvošajiem cilvēkiem pamira sirds šajā brīdī… No Jēzus lūpām atskan vārdi: ”Es gribu, topi šķīstīts.”

Acis redzēja brīnumu! Prāts nespēja to aptvert, sirds priecājās, dvēsele slavēja To Kungu! Lūka raksta - tūdaļ spitālība no tā nozuda. Tieši tāpat, kā citās reizēs, Jēzum runājot, pazuda dēmoni no apsēstajiem cilvēkiem. Jēzus ir gandarīts, priecīgs. Cilvēks.

Vai kāds spēj aprakstīt sajūtas, kuras rodas, kad bezcerība un tums air atkāpušās? Kad neticamais kļuvis reāls, kad sapnis pārvērties īstenībā. Mazliet žēl, ka Lūka nav aprakstījis sīkāk to cilvēku emociju izpausmes, kuri atkāpās drošā attālumā. Tomēr Lūkas pierakstītais teksts – Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk – liecina par cilvēku apbrīnu. Lielajā priekā netiek aizmirsts noteikums, kurš aprakstīts Mozus grāmatās.
3.Moz.14:2,10-14 Šie ir bauslības noteikumi tiem, kuri ir kļuvuši šķīsti no spitālības: sākot ar viņu šķīstīšanās dienu, lai ikviens no viņiem tiek novests pie priestera.
Bet astotajā dienā lai tas ņem divus jērus, kas bez vainas, un gadu vecu avi, kas bez vainas, līdz ar trijām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu par ēdamo upuri, sajauktiem ar eļļu, un vienu logu eļļas.
Tad priesteris, kas šķīsta, lai liek tam vīram, kas šķīstās, nostāties līdz ar visām upura lietām Tā Kunga priekšā pie Saiešanas telts durvīm. Un priesteris lai ņem vienu jēru, un lai viņš to pieved par vainas izpirkšanas upuri līdz ar logu eļļas, un lai viņš tos šurpu turpu šūpo par līgojamo upuri Tā Kunga priekšā. Un tad lai viņš nokauj šo jēru tanī vietā, kurā parasti nokauj grēku upurus un dedzināmos upurus, - svētā vietā, jo kā grēku upuris, tā vainas izpirkšanas upuris pieder priesterim; tas ir augsti svēts. Tad lai priesteris ņem mazliet asiņu no vainas izpirkšanas upura, lai liek tās uz šķīstāmā labās auss skripstiņas un uz viņa labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta.
Jēzus atgādina nu jau laimīgajam cilvēkam, ka nepieciešams doties uz Templi un veikt upurēšanu. Te varētu rasties jautājums. Dievs taču ir tepat acu priekšā, kāpēc kaut kur vēl jāiet? Lūka ir uzrakstījis atbilstošus vārdus šim prieka pilnajam notikumam - kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību. Par liecību Dieva varenības apliecinājumam un priekam par slima cilvēka izdziedināšanu. No nešķīstības atbrīvotam cilvēka priekam ir jākļūst par liecību visai tautai. Pirmkārt jau priesteriem, tempļa kalpotājiem un visiem kuri tajā laikā atradīsies templī. Lai cilvēks slavētu un pateiktos par Dieva žēlastības pierādījumiem.

Kādas atziņas mēs varam iegūt no Lūkas pierakstītās Jēzus dzīves epizodes?

Cilvēkam, kurš nonācis nelaimē un cieš drošākais ceļš uz atjaunošanos ir ceļš pie Jēzus, kurš ir arī Kristus. Vari mēģināt protams citus ceļus, taču visiespaidīgākais un vislielāko ieguvumu atnesošais ceļš ir Dieva žēlastības vaiga meklēšana. Šī spītālīgā cilvēka dzīves gadījums ir tam apliecinājums.

Dievs ir žēlastības Dievs. Kad grēka varā nonākušais cilvēks ir pakritis Jēzus priekšā un atzinis savu nevarību, dodot Dievam goda vietu savā dzīvē, tad Dievs nevilcinās lielu nelaimi pārveidot lielā laimē. Dieva mīlestība dziedina visas vainas. Gan fiziskās, gan garīgās. Gan dēmonu apsēstie cilvēki, gan ar spitālību slimie cilvēki ir radības grēkā krišanas rezultātu vergi. Jēzus nešķir fizisko verdzību no garīgās verdzības.

Vecajā derībā visi šķīstīšanās noteikumi un likumi tika izveidoti ar vienu nolūku – lai Dievam būtu iespēja mājot tautas vidū. Dieva klātbūtne tautā bija iespējama tikai tad,ja tauta ievēroja šos likumus. Jo cilvēks,grēka skarts nevar atrasties Svēta Dieva klātbūtnē. Cilvēks vienkārši mirs.

Saistībā ar šo atziņu – nešķīsts cilvēks nedrīkstēja tuvoties Dievam. Bet Dievs Kristū pats sameklēja nešķīsto cilvēku un pietuvojās viņam. Jēzus šķīsta spitālīgo cilvēku, kuram pēc šīs kontaktēšanās, ar likuma spēku noteikts, būtu jāmirst vai jātiek sadedzinātam. Likuma argumentu vietā, kuri pieprsa nāves varas pielietošanu pie nelaimīgā, Dievs savā svētumā rada evanģēlija argumentus, tas ir, piedošanas un apžēlošanas argumenti atnes nelaimīgajam dziedināšanu un grēku piedošanu. Jēzus, atgādinādams izdziedinātajam cilvēkam, tev tagad ir ceļš uz Templi upurēšanas reizei, piepilda Vecās derības prasības. Un tajā pašā laikā arī skaidri apliecina te irk as vairāk nekā Templis. Jēzus aizskar spitālīgo un nekļūst nešķīsts, bet dziedina to. Jēzus saka – topi šķīsts- apliecina savu varu, savu spēku atgriezt cilvēku normālā dzīvē. Simboliski atgriezt Debesu valstībā.

Un tieši šis pārākums veido cilvēkos jaunu izpratni par šķīstīšanās un evanģēlija saistības izpratni. Izpratni par Dieva svētumu cilvēku vidū.

Un galvenā atziņa no šī notikuma ir – Jēzus ir Mesija. Jo spitālīgā cilvēka šķīstīšana ir apliecinājums, ka pienācis jaunais pestīšanas laikmets. Kad Jānis Kristītājs sūta savus sekotājus pie Jēzus ar jautājumu Vai Tu esi tas kuram jānāk? Tad Jēzus atbildes laikā saka vārdus no Jesajas grāmatas – spitālīgie top šķīsti !

Kad Dieva svētums pieskaras cilvēkam, tad cilvēks klūst šķīts! Šis notikums ir apliecinājums mīlestībai, kura atrodama Dieva sirdī! Dievs dziedina to, kurš pats nespēj palīdzēt sev.
Līdzjūtība, žēlastība, apžēlošana, piedošana, glābšana. Tas ir kristiešu Dievs!
Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru